augstu gaisā,
augstāk par putniem,
mākoņiem,
tuvāk Galvenajam
tālāk no Zemes rūpēm
un ciešāk dziļākās
būtības meklējumiem:
“Kas esmu? Kurp eju?”
virs mākoņu spalvainās segas
sākas haosa turbulence
un vienlaikus – paļāvība
viss ir / viss būs / viss ir bijis labi
sturbulēt nākas
ja pārāk ilgi
ir līgani slīdēts
pa dzīvi
ne silti, ne auksti,
ne maigi, ne asi
tāds remdeni
līdzeni noausts
bezprieka plīvurs
sakratīt dzīvi … turbulencē
vecu bagāžu
mākoņiem nodot
un atpakaļ neņemt
lai neīstais sašķīst
un izveļas laukā
tīra masa no manis
lai paliek
pie Galvenā
bez liekām paunām
lai dzirdīga saruna
notiek
līdz atomam saprast
ka mazāk ir vairāk
mazāk vārdu un mantu
pavisam nedaudz
(gandrīz nemaz!)
ambīciju…
turbulence.
un mazāk top vairāk.
tieši tik,
cik dzīvībai vajag
