Saulains labvakar Tev, manu lasītāj!
Nu re – jau vairākas saulainas dienas pēc kārtas. Atliek vien dziļi ielīst kāpās un ļauties saulei cik vien tīk. Atslēgvārds šoreiz ir ‘dziļi’ 😀
Ko sadarīju šajās dienās? Palūkosim.
Man ir dators (o, jā – labi, ka pateicu – šo neviens nebūtu iedomājies :D) It kā portatīvais. Kāpēc it kā? Toreiz, kad neveiksmīgi izgāzu veselu kafijas ar pienu un cukura krūzi klaviatūrā un gari nedomājot mēģināju šo šķidrumu no datora ‘izgriezt’ pēc principa kā rīkojas ar tikko izmazgātu veļu – salauzu tam eņģes. Tā bija spontāna rīcība. Nevis pārdomāta, bet spontāna. Esmu novērojusi, ka šad un tad rīkojos spontāni. 😀
Rezultāts tikpat spontāns: bez vajadzības – nekustināt, jo savādāk pa pusatvērto sānu krīt laukā datora monitors. Ā, un jā – aizvērt ciet to arī vairs nevar. Toreiz portatīvais negribīgi pārmiesojās nekadvairsnekustināt datorā.
Šajās dienās nolēmu pārvietot to no vienas istabas uz otru. Lēnām un prātīgi. Protams, ar visu vadu. Nenesīšu tak divās daļās. Kad galva pilna ar domām, kuras jāizraksta laukā – nav laika divreiz uz vienu un to pašu istabu staigāt 😀
Uzminiet nu, vai bēdu ieleja beidzās? Pareizi! Nē. Kritu, jeb drīzāk planēju ar visu datoru. Netīšām uzkāpu uz datora vada, aizķēros…. tālāko ja fantāzija ļauj, varat iztēloties.. Nekā eleganta un acij baudāma tur nebija. Kur dators, kur viena kāja, kur otra, kur vēl kaķis, kas absolūti neparedzamā veidā pamanījās sevi uzburt tam visam pa vidu.
Viss beidzās laimīgi, lai gan laimīgi šajā gadījumā ļoti relatīvs jēdziens. Laimīgi, jo tiku cauri ar dažiem pamatīgiem zilumiem. Brīnumainā veidā neko sev nesalauzu. Kaķim vispār nekas! Ne tik laimīgi, jo datoram lidojums pie sirds negāja. Man ir aizdomas, ka esmu piebeigusi visas tā intelcore dzīvības. Ir skaidrs, ka vēl vienu pārlidojumu tas noteikti neizturēs.. Ieguvu 3 mācības.
1.mācība: ko nevar celt, to nevar nest 😀 2. mācība: labāk divreiz, nekā vienreiz 😀 3.mācība : ja vēlies skriet ar pieri sienā, datoru līdzi neņem 😀
Par ko papļāpāsim šovakar?
Hmm. Kādu dienu atpakaļceļā no veikala pie manis pienāca kāds stipri iereibis vīrietis. Nepateikšu, vai bezpajumtnieks. Lūdza maizi. To arī iedevu. Saņēmu vēlējumu: lai jūs 3000 gadus dzīvotu! Vispār jau šos 30+ neko viegli nav gājis. Kad iedomājos – vēl divtūkštošdeviņsimt ciktur.. 😀 Protams, ka nolasīju lekciju, ka dzert ir slikti. Kāpēc dzeramajam nauda ir, bet maizei nav? Esot uzcienāts, šis apstāstīja. Es labi izskatoties, viņš katram gadījumam piemetināja, laikam uz manu dusmīgo toni reaģēdams.
Atnācu mājās un uzminiet, ko darīju? Protams, aizdomājos. Diez vai par tādu mūžu bērnībā šis cilvēks bija sapņojis. Maz ticams. Bērns jautāja, kāpēc piedzērušam maizi devu. Atbildēju: visi cilvēki grib ēst. Bet mums taču pašiem vajadzēs!”, mana atvase turpināja. “Aiziesim un nopirksim vēl. Visi cilvēki grib ēst!” biju nelokāma. “Ja kāds lūdz maizi un tev ir – dod. Vienkārši dod. Tas arī viss.”
Njā. Vispār tā dzeršana tomēr ir ellīgi viltīga padarīšana. Tev liekas, ka tu visu kontrolē un tas nekas, ka dzer katru vakaru līdz attopies, ka esi pasācis dzert arī pusdienlaikā.. no rītiem.. un aidā – bezdibenī iekšā. Par laimi, pašas pieredze tā nav. Teiksim tā, biju pietiekami tuvu tam visam un pieredzēju savām acīm, lai varētu apgalvot – alkohola lietošana ir kā pastaiga pa plānu ledu, kādā brīdī vari arī ielūzt un saviem spēkiem vairs laukā netikt.
Jo vairāk dzer, jo vairāk notrulinies. Jo vairāk notrulinies, jo lielāka vienaldzība pret visu iestājas. Izņemot alkoholu, protams. Un tā cilvēks degradējas. Degradējas tik tālu, ka cilvēkā cilvēku grūti atpazīt..
Neticiet, ja kāds cenšas iegalvot, ka Ventspilī nav bezpajumtnieku. Čum un mudž. Reti kad tā – iznes miskasti un noliec. Parasti jau ir kāds priekšā, kas gaida. Un pat diži tālu neesi aizgājis, tavas miskastes saturs jau ir izķidāts.
Un tomēr, es no visas sirds ticu, ka neviens no tiem, kas šobrīd aktīvi pārrauga atkritumu tvertņu saturu, tostarp, manā sētā – par šādu nodarbi sapņoja bērns būdams..
Katram bērnam ir savi sapņi. Kad izaugam, mēdzam savus sapņus nodot. Nē, es ne! Es par savējiem stāvu un krītu 😀 . Bet daudzi cilvēki tā arī .. nu pat nevienu sapni nepiepilda. Visiem sapņiem nemaz tā lielā nauda nav vajadzīga.
Atceros brīdi, kad biju uzrakstījusi savu pirmo grāmatu “Uzdrīksties dzīvot“. Kā nu nopublicēšu? Cik tas maksās? Kā vispār to izdarīšu? Elektroniskā nopublicēšana izmaksāja apaļu nulli 😀 Bieži vien visi šķēršļi ir iedomāti un eksistē vien mūsu galvās. Turklāt šķēršļus bieži vien ieraugām biežāk nekā iespējas. Jo kaut ko nedarīt vai redzēt kā neiespējamu vienmēr ir vienkāršāk nekā pielikt nelielas pūles, lai to sasniegtu. 😉
Nē, tomēr nebūs garš ieraksts šovakar. Vēl pastaiga prasās.
Un tāpēc nobeigumam: vai zini, kādi ir tavi sapņi? Vai vari izvēlēties vienu no tiem? Un to piepildīt? Sākot ar šo brīdi. Nu neatliec uz vēlāku laiku. Tavi sapņi ir tavs iedvesmas avots. Kāpēc lai tu atteiktos sevi iedvesmot un sagādāt sev prieku? Iespēju justies laimīgam? Turklāt, sapņu īstenošana atved cilvēku atpakaļ pie sevis. Un tas arī nav maz. It īpaši, ja esi sācis no sevis lēnām iet prom.
Vismaz vienu savu sapni taču tu vari piepildīt? Ja pietrūkst gribasspēka, neatlaidības vai apņēmības – man ir vairumā- padalīšos, tikai pasaki 😉
Sapņainu vakaru vēlot,
Dace
