Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!
Tad nu tā! Nē, šovakar par bērniem neturpināšu rakstīt 😉 Jāatpūšas mazliet. Lai gan dzirdēts ir teiciens, ka trīs lietas – labas lietas esot ..:D
Šovakar mazliet parunāsim par paļāvību un ļaušanos. Jā, par pretmetiem – vēlmei kontrolēt un stingri visu saplānot. Šie – pēdējie pieminētie man bijuši tik tuvi, cik nu tuvas tādas rakstura iezīmes vispār vien var būt. Un ik pa laikam sagādājuši ne mazums raižu.
Pirms dažām dienām – izstaigāju krustu šķērsu šo savu sapņu vietni 🙂 Ar skatienu samīļojot katru bērneli, kas šeit tapis. Pamanīju, ka šeit, šajā sapņu vietā mājvietu sev atraduši palaidnīgais vecākais dēls Lielais sapnis, kautrīgais pastarītis – Mīlēts bērns, apņēmīgais mazais Kurmītis, ikvienu dzīvu radību mīlošā Cilvēcība, arī sirdsgudrais vectēvs Sirmgalvis un vēl daudzi citi pasaku tēli. Abas neparastām spējām apveltītās dvīnītes – Lūgšanas – arī te. Sanāk tāda vesela saime vairākās paaudzēs 🙂 Šodien Ģimenes diena. Un uz sapņu vietni var palūkoties arī šajā aspektā. Tādi gara bērni jau vien tie visi ir 🙂
Tik neparastas situācijas, piedzīvojumus un ļoti patīkamus pārsteigumus kā šajā periodā – kopš sapņu vietnes izveides brīža – atzīšos, līdz šim tomēr dzīvē piedzīvojusi nebiju. Paldies ikvienam, kas jau ienesis un turpina ienest prieka dzirksti manā dzīvē ar siltu vārdu, radot laimes sajūtu sirdī. Katru dienu notiek kas neparasts. Jo īpaši – pēdējo dienu laikā. Jo īpaši – kopš brīža, kad esmu atsākusi dzīvot paļāvībā. Bez stingra un noteikta plāna – kas jāizdara un līdz kuram datumam 🙂 – savai dzīvei.
Vēlreiz pārliecinājos par to, cik vārdam liels spēks tomēr. Ar vārdu var gan radīt, gan iznīcināt. Gan raisīt prieku, gan arī sāpināt. Kaut ikviens no mums spētu vairāk teikt labos vārdus un mazāk lietot tos, kas ne tik saudzīgi vienam pret otru. Kāpēc gan vairot sāpes, ja varam vairot labestību?
Jā, gribu pingvīnu Zanei vēlreiz sirsnīgu paldies par labiem vārdiem pateikt. Ui, kā Zanes raksts “Latvietis Latvietim” sasildīja sirdi! (sīkāk par to: http://kamzolis.com/2015/05/15/latvietis-latvietim/ )
Savukārt, pateicoties rakstam ‘spēt sadzirdēt savu bērnu’, pirmo reizi sajutos pa īstam pamanīta un sadzirdēta savās pārdomās. Sajutos laimīga par to, ka beidzot spēju pateikt tā, ka topu sadzirdēta.
Būs pagājis kāds laiks, kopš mēģinu dzīvot un sanāk arvien labāk – dzīvot paļāvībā. Ļauties situācijām, notikumiem, pavērsieniem. Nevis kontrolēt un pieturēties pie strikta plāna, bet ļaut atnākt tam, kam jāatnāk un dikti nepārdzīvot, ja iecerētais sanāk pilnīgi savādāk. Paļāvība – kā tāds īpašs iekšējs dvēseles stāvoklis, kas ienes mieru dvēselē. Izjūtot milzīgu pateicību par visu, kas man ir dots.
Tiešām jūtu – man ir paveicies! Paveicies piedzimt šajā pasaulē, paveicies, ka esmu vesela, paveicies, ka varu būt mamma savam bērnam, paveicies, ka ir tādi cilvēki līdzās kā jūs, paveicies, ka varu īstenot savus sapņus. Un tā joprojām. Ir tik daudz visa kā, par ko izjūtu dziļu pateicību.
Paļāvība dod fantastisku brīvības sajūtu. Ļaušanās notikumiem ļauj piedzīvot brīnumus. Jā, to es pēc personīgās pieredzes uzdrīkstos apgalvot. Jūtos kā tā meitenīte pašas radītajā Lūgšanā. Kurai vienkārši jāturpina iet 😉
Ziniet, gari nerakstīšu šovakar. Galu galā – piektdienas vakars 🙂 Laiks, ko varam veltīt savai ģimenei. Galvenais, ko vēlējos šovakar pateikt – visu šajā dzīvē nosaka mūsu attieksme. Mūsu attieksme pret cilvēkiem, notikumiem. Varam mēģināt visu nokontrolēt (vismaz dzīvot ar tādu ilūziju, ka varam kontrolēt), bet daudz vieglāk ir dzīvot paļāvībā. Kurā ar pateicību pieņemam ikvienu situāciju. Arī to, kas, mūsuprāt, nebija plānota un liekas šķietami nevajadzīga. Mēs taču patiesībā neko nezinām par to, kas mūs sagaida pēc mirkļa. Un kāpēc notiek tieši tā, kā notiek. Bet mēs varam paļauties. Paļauties, ka viss, kas notiek, tas mums par labu 😉
Ar pateicību un paļāvību,
Dace
p.s. Paldies no sirds – par rokasspiedieniem. Palaidnis – Lielais sapnis dikti priecīgs un ko nu tur liegties – es pati arī. Šorīt aiz pārsteiguma teju novēlos no krēsla, kad pamanīju jaunus rokasspiedienus manam sapnim pasniegtus 😉
