Mīļš sveiciens Tev šajā piektdienā! Šobrīd visaktuālākais jautājums, kā no 24 stundām diennaktī izpiest, piemēram, 30 vai 36. Vēl labāk 48! Bet vienā dienā, nevis divās.
Kā jau visi to zinām – darbs dara darītāju. Šo sev atkārtoju pie katras izdevības. Tomēr šobrīd sajūta, ka diennakts par mazu, lai apdarītu visu, kas attiecīgā dienā manā sirdī un galvā tiek saplānots. Un nevis darbs dara darītāju, bet lēnām darītājs pats kļūst par staigājošu darbu.
Prioritāte, protams, sniegt atbalstu ikvienam, kurš to vēlas. Darbs ar cilvēkiem, jo tas nu patiesi ir mans aicinājums. Ar katru brīdi par to pārliecinos aizvien vairāk un vairāk.
Un pēc tam visas bezgala garās un tiešām intensīvās padarīšanas sociālos tīklos. Katru dienu – pilnīgi katru dienu lieku par sevi manīt. Kamēr manipamanīs.
Mans pasaules mazulis “Shift Your Habits” lēniņām aug. Katru dienu apņēmīgi virzos uz priekšu. Tiešām lēnām. Bet virzos! Daloties savā 15 gadu pieredzē personības pašizaugsmes jautājumus esmu atradusi arī kādu identiskas jomas pārstāvi Teksasā, kas šim aicinājumam veltījis nu jau 31 savas dzīves gadu. Man vēl augt un augt, kā saka.
Bet abiem savstarpēji runāt ļoti viegli, viens otru saprotam no pusvārda. Lai arī man uz pusi mazāka pieredze, godam turu “līdz”. Spēju ne tikai turēt, bet arī padalīties ar idejām, kas Dāvidam līdz šim bijušas svešas. Solījās ieviest savā praksē arīdzan. Tas nu būtu pagodinājums, ja tiešām to paveiks.
Lai visu iespētu, eksperimentēju uz miega rēķina, bet vienlaikus zinu – tas nu arī nav nekāds gudrais risinājums ilgtermiņā. Der vien īstermiņam.
Solīju Tev un “solīts makā krīt”, tāpēc padalīšos ar 4.dienas iespaidiem. Kā jau minēju iepriekš – brauciena mērķis nebija “tīrā atpūta” un no paredzētajām septiņām dienām – 4.-7.diena pamatā tika pavadīta darbos līdz ausīm.
Citiem vārdiem, tiklīdz atžirgu un spēju sevi pārslēgt cik necik uz jauno laika joslu – “ķēros vērsim pie ragiem”. Jaunās mājas lapas Shift Your Habits izstrādei un veselai stratēģiskai ‘soli pa solim’ sistēmas izveidei.
Līdz ar to vispatiesāk būtu – sākot ar šo dienu, katru dienu divu datoru bildes rādīt. Tā bija ikdienas realitāte. Un pamatā iekštelpās.
Bet par laimi, ēdām. Un ne tikai ēdām, braucām arī ciemos. 14.maijā (jeb pirmdienā) svinējam mātes dienu. Mātes diena tika nosvinēta 13.maijā, bet tā kā es gulēju un nebiju spējīga pievienoties, bija atkārtojums. Lai tomēr nepaliktu bešā.
Kā jau Tev stāstīju iepriekšējos ierakstos – uz vietas esot, tā nelikās – bet, kad pārbraucu mājās un vēlreiz izpētot sava telefona saturu, redzu, ka ļoti lielu akcentu esmu uzlikusi tam, ko attiecīgā dienā apēdu.
(Viss kā pēc Maslova piramīdas. Vispirms pamatvajadzības, tikai tad kaut ko dvēselei un sirdij.)
Ceru, ka neņemsi ļaunā ēdienu tuvplānu bildes un stāstus. Tas nav tāpēc, ka vienmēr visur domāju tikai par ēšanu. Bet nepaēdis tak dikti darbspējīgs nebūsi. (Maslovs)
Šajā piepilsētas nostūrī visas mājas vienādas. Atšķiras mājas numurs. Ciparam IR nozīme. Atzīšos, ka man labāk patiktu dažādība. Bet no otras puses – lakoniski un vienkārši. Visi nami vienādi. Nevari “peldēt” pa mazo ieliņu autopilotā, jāskatās numuri, lai pareizā nama durvis atvērtu.
Ainava otrpus namam (sk.zemāk). Milzīgs golfa laukums. Pamanu arī divus golferus – pāri sirmā vecumā, kas itin omuligi čunčina ar to mazo auto (nezinu specifisko nosaukumu) pēc nākamās bumbiņas.
Un abi – man uz aci izskatās pilnībā apmierināti ar dzīvi. Pārņem sajūta, ka tas varētu būt arī viņu abu dienas centrālais notikums. Golfa spēle. Tad pusdienas / vakariņas. Un romantiska filma pirms gulētiešanas. Tāda bilde manā iztēlē uzzīmējās.
Bildē gan pāri neredzēsi, jo tik aizrautīgi vēroju, ka aizmirsu nobildēt. Attapos, kad bija jau gabalā.
Starp citu, aizbraucu uz ASV ar nieka 6 kg mugursomiņu. Nu nebija tam laika, vēl pieklajīgus koferus sapakot. Patiesībā, izlēmu – ka tas man arī mazsvarīgi. Tikai pašu, pašu nepieciešamāko.
Kas nu mugurā bija, no šejienes izbraucot, to tad nu arī cītīgi valkāju ikdienas.
Visās lidostās saņēmu vienu un to pašu jautājumu – un kur jūsu bagāža? “Pati esmu “bagāža” un citas nav”, centos jokot. Diez ko labi mani nesaprata. Pārjautāja vēlreiz. Un tad atbildēju ar pieklājīgu un skaidri saprotamu teikumu: “Nododamās bagāžas nav. Ir tikai rokas bagāža. Tas arī viss”. Vispār ērti tā ar vienu mugursomu visu izceļot.
Tik labs tas golfa laukuma fons, grūti bija atturēties. Neatturējos. Tiešām diktam glīta tā ainava.
Vienu fotomirkli no mājas tomēr ielieku. Ziedi mātei. Ģimene mājā ievākusies pavisam nesen. Kā viņi paši minēja, jau 2 mēnešus gaidot mēbeļu piegādi. Piemēram, viesistabā tikai paklājs un TV pie sienas.
Tas neesot visiem tā. Tikai viņiem. Jo jauno mēbeļu pasūtījums diktam ilgi kavējoties. Bet virtuvē galds ir. Ar visiem krēsliem.
Piecu dažādu veidu kūkas (sk.bildē zemāk). Palūdzu visplānākos iespējamos gabaliņus. (Jārūpējas par fizisko formu, vasara tuvojas).
Un … arī 1 kilogramu saldējuma. Ehhh… Dzīvojam tak tikai vienreiz! (pēc vasaras tak atkal būs rudens un ziema).
Visgardākā bija tā, kas ar citronu. Uz šokolādes kūku liktās cerības neattaisnojās. Sāku stāstīt, ka mums Latvijā – gardākas un arī es pati varu izcept labāku. Tad attapos, ka tas varētu skanēt nepieklājīgi. Uzmanīgi vērojot klātesošas sejas, sarunu nobeidzu ar frāzi: “bet tik garšīgas citronkūkas gan mums nav!”
Starp citu, pārsteidza fakts, konkrētajā ģimenē vien daži “īstie trauki”. Viņi teicās, ka tas ļoti populāri. Pamatā viss no plastmasas (vai tamlīdzīga putoplastīga materiāla). Paēd un izmet. Man, protams, jautājums par ekoloģisko pusi pacēlās. Bet tad atcerējos, ka pārtikas pirkumiem joprojām Rimi maisiņus izmantoju. Un ne jau papīra. Klusi nokaunējos un turpināju savu kūku un saldējuma maratonu.
Te (sk.zemāk) dabūju visgardāko nūdeles zupu, kāda vien bija pieredzēta. Mana pirmā zupa ASV (pēc tiem milzīgajiem sendvičiem, ko vismaz reizi dienā baudīju ik dienas – gandrīz kā svētlaime). Meklēju fotogrāfijās, bildes nav. Apēdās ātrāk nekā paspēju noklipsēt.
Gaidīt gan dabūjām ilgi. 4 cilvēkiem 40 minūtes. Vietējie slavē – ļoti veselīga ēstuve. Viss augstākās kvalitātes. Nu zupa bija lieliska. Patiešām. Vietas nosaukumu gan neatceros. ATmiņā stāv, ka ēstuvi sauca “Panera”, bet varu kļūdīties.
Telpas stūrī visu notiekošo (patiesībā to pieredzēju gandrīz visur, kur pabijām) vēro menedžeris. Sēž pie atsevišķa galdiņa, laptops priekšā. Vienlaikus strādā un vienlaikus vēro, kā darbinieki tiek galā ar saviem amata pienākumiem. Kā apkalpo apmeklētājus. Viss ērti un parocīgi.
Un ar šo obligāti gribu padalīties. Varbūt arī tu kādreiz kopā ar savu bērnu skatījies to savulaik populāro multeni “Vāģi” jeb “Cars”. Kur bija Makvīns un viņa draugs – furgons Maks.
TIklīdz šo aparātu uz ceļa ieraudzīju, radās riktīgas asociācijas ar minēto animācijas filmu. Manam dēlam tolaik bija 4-5 gadiņi. Mājās joprojām stāv vesela “Vāģu” kolekcija. Arī pats furgons. Tas, kas Maks. Un te arī bildē. Īstais, autentiskais variants.
Pašā vakarā atpakaļceļā tapa arī videomirklis. Par to, ka mēs visi esam daudz līdzīgāki nekā apzināmies. Lai kurā pasaules malā arī mēs nedzīvotu. Mēs esam viens otram daudz tuvāk nekā nojaušam. Tik to pamanīt. Un apzināties. Un neizpostīt. Vienam otru nosargāt.
Ir tikai viena rase: cilvēki. Un tikai viena valoda: mīlestības valoda.
Uz tikšanos pavisam drīz – nākamajā – ASV 5.dienas mirkļu apkopojumā.
Sirsnīgu piektdienas pēcpusdienu un jaukas brīvdienas vēlot,
Dace
