Šobrīd gribētos izmantot animācijas filmas “Ledus laikmets” (daļu nepateikšu) vārdus, ko Sids (tas zaļais, ļumīgais) teica: “Ui, puiši (un meitenes), ja jūs zinātu kā man pagājušo nakti (šo pēdējo laiku) gāja..

Tēlos runājot, kopš manai meitiņai “Vietai, kur smelties spēku” piedzimis jaunākais brālītis jeb “Shift Your Habits” mazulis, tagad visas rūpes aiziet tur. Auklēju, cik vien spēju. Tik daudz negulētu nakšu. Vārda tiešā nozīmē. Jo ar ASV (jeb mazuļa dzimšanas vietu) mums vidēji 8 stundu starpība. Tas nozīmē, ka karstākais laiks ir tieši tad, kad visādos citādos apstākļos vienkārši gulētu.

Un paralēli visam – lieku vārdu pie vārda topošajai grāmatai “Book of Truth” (Patiesības grāmata). Varbūt atceries, gada sākumā dalījos ar ideju par bestselleru. Ka rakstu. Tagad atsāku. Nupat, nupat manuskripts būs arī gatavs. Vai tiešām kļūs par bestselleru, to gan nezinu pateikt. Tas nav tikai no manis vien atkarīgs.

Solīju padalīties ar katru ASV dienu (kurā pabiju 11-18.maijam. Pamatā darba brauciens, bet bija arī atelpas brīži pa starpu). Sanāk tāds izstiepts tas stāsts šobrīd. Bet solījumus gribas pildīt. Agrāk vai vēlāk. Manā gadījumā – vēlāk. Tas nu šodien mazliet palūkosim 5. dienu.

Starp citu, ja nu gadījumā apsver domu pārcelties uz ASV (vai vismaz kādu laiku padzīvot), orientējošas izmaksas ģimenei ar vienu bērnu un kaķi būs apmēram 4000 USD mēnesī. Apartamenti – divu guļamistabu plus ēdamistaba plus virtuve, plus divas vannasistabas īre – izmaksās vidēji 1500 USD/mēnesī. Jāatzīst, platība visai pieklājīga ~80-90 kvadrātmetri. Dikti spiedīgi sadzīves apstākļi nebūtu.

(Vispār augsto īres maksu dēļ visai tipiska situācija, ka kopā sametas arī divi svešinieki. Dzīvo un dala īres maksu uz pusēm. Savs 700-800 dolāru ietaupījums. Room-mates. Istabas biedri. Tā arī tiek saukti.)

Daļu no 5.dienas pavadīju Čikāgas vecpilsētā. Iespaidi? Jutos maziņa. Tā jau neesmu gara. Bet tur jutos nu pavisam sīciņa. Debesskrāpji tiešām beidzās mākoņos. Precīzāk, debesīs.

Mirklis starp debesskrāpjiem. Starp kuriem plūst Čikāgas upe.

Šie abi man kaut ko bezgala atgādināja. Tostarp to, cik maza nozīme ādas krāsai, cik liela nozīme – sirdij. Varam pastāvēt blakus. Mierīgi varam.

Tiku līdz pat Mičiganas ezeram. Un, tostarp, arī līdz Bekinghemas strūklakai. Padalos ar mazu video mirkli.

Kopējie iespaidi šajā mirklī par Čikāgu – viss liekas ļoti bagātīgi un nav sajūtas, ka kādam kaut kas tur pietrūktu. Tāda liela pārticības sajūta radās. Savā ziņā arī brīvības. Vai viss kopā.

Un tieši ar šādu (vēl joprojām pacilājošu) sajūtu 5 minūtes vēlāk nokļuvu šeit (sk. foto zemāk).

Saņemu arī norādes – “ne uz vienu neblenz, nefotografē, ja tevi redz”, “labāk vispār neko nefotografē”, “cilvēkiem var būt pa rokai arī šaujamie..”, “vienkārši sēdi mierīgi un viss būs labi”.

Pilnīgs šoks. Rokās – kas? Bet atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai tikt ārā. Bildes kopā neliekas. Kontrasts tiešām par lielu. Liekas, ka nestrādā nedz viena, nedz otra smadzeņu puse.

Precīzi tā pati Čikāga. Tikai bez “baltajiem”. Precīzāk, neviens “baltais” te nav laipni gaidīts. Un ne par velti. “Baltie” nozīmē policiju, policija savukārt nozīmē, ka var piekaut “melno” tāpat vien, jo tāpēc, ka “melnais”. Nē, policija šeit nepildot sargājošas funkcijas. Ja arī šeit tiek pamanīta, tad tikai tā iemesla dēļ, lai nežēlīgi izrēķinātos ar kādu “melno”. Nav obligāti jābūt iemeslam. Tas, ka tu esi “melnais” jau ir pietiekami nopietns iemesls.

Rajons, kuram otreiz braukt cauri negribētos. Turpat ielas vidū – narkotiku tirdzniecības darījumi. Kur narkotikas, tur arī ieroči.

Kāds jaunietis (mana dēla vecumā) teju uzkrita virsū mašīnai. Stiprā narkotiku apreibumā.

Ikdiena ir esot tāda, ka no mājas izej, bet nezini, vai vakarā arī pārnāksi. Apšaudes ir ikdienišķa parādība.

Čikāgas “melno rajons” pārsteidza mani nesagatavotu. Bija tiešām grūti aptvert. Visu redzēto un visu dzirdēto. Kamēr esi tālu – liekas, ka tevi tas neskar.

Bet būt pašā epicentrā un tiešām visu to redzēt… Tas nu bija tā, kā bija… Apmēram dienu pavadīju diezgan lielā emocionālā sakāpinājumā. Domāju par tiem bērniem, kas tur uzaug. Kur vispār jebkādas iespējas uz gaišāku nākotni – pielīdzināmas teju nullei. Neko citu neredzi, kā vardarbību. Galvenais iztikas avots – narkotiku tirdzniecība. Un ja paveicas – izdzīvo līdz vakaram. Un viens otru tiešām apšauj. Tramps tieši to arī vēloties panākt. Lai pašiznīcināšanās notiktu. Uz āru gan tiekot aktīvi pozicionēts, ka jaunas skolas tur tiek celtas, lai varētu izglītot. Realitātē skolas slēdz. Jo mazāk izglītošanās iespēju, jo “labāk”. Tad no ierastās vides tik viegli ārā netiks.

Retoriski jautājumi, kas joprojām neliek man mieru.

“Vai ādas krāsa tiešām nosaka cilvēku? Vai sirds no tā savādāka? Vai mazāk sāp? Mazāk gribas dzīvot? Mazāk vajag, jo esi no citas “zemākas” rases?”

To vispār varēja just. Ka baltie “ir labāki” tāpēc vien, ka “balti”. Bet vai tā tiešām ir? Kurš to nosaka? “Baltais”?

Šo pāris mazos kadrus noķēru. Pēc tam neko vairs bildēt neprasījās. Kad tiku līdz viesnīcai, pinkšķēju. Ļoti kontrastaina pilsēta. Ļoti.

Netīrs, noplucis un nesakopts rajons.

Starp citu, pilsētā iespēja braukt virs pilsētas ielām ar vilcienu. Satiksme divos stāvos. Otrā stāvā visss notiek daaauudz atrāk. Sastrēgumu nav.

Priekš sevis sapratu, ka Čikāgas centrā dzīvot laikam negribētu. Visa par daudz. Paciemoties – jā. Bet pastāvīgi – manai dabai (savrupajai) nav īsti piemērots. Man vajag prērijas. Zaļu lielu laukumu. Klusumu.

Brauciena noslēgumā tieku izvizināta River Forestā. Viss atkal zaļš. Viss tik sakopts. Privātmājas. Viena par otru greznāka. Jā, šis esot labs un drošs rajons. Te varētu arī dzīvot. Bet man vēl pagrūti pārslēgties. Grūti atgūties no pirms dažām minūtēm pieredzētā.

Šī (5.diena) ir pirmā diena, kad līdz sirds dziļumiem aptveru šo. Ka gluži jebkurā štatā un jebkurā vietā dzīvot ASV gan negribētu. Un cīnos arī ar iekšēju nepatiku. Pret amerikāņu “baltajiem”. (Par to, ka arī pati balta, piemirstu.) Rases, tātad. Piederība rasei nosaka tavu likteni. Apžēliņ? Tiešām? Joprojām? 21.gadsimtā? Liekas tāda kā viduslaiku tumsonība. Šonakt gulēt ieeju ar pretrunīgām domām un sajūtām.

Kā jau minēju iepriekšējos rakstos – ceturto, piekto un sesto dienu pavadīju pamatā strādājot, tomēr būs vēl arī mirkļi no 6.dienas. Padalīšos arī ar to.

Paldies, ka izlasīji. Līdz nākamajam ierakstam!

Ar sirsnību,

Dace Pavloviča