Nu taču negaidījāt, ka kardināli mainīšu savu pārdomu virzienu 😀 Reizi mēnesī par svariem un svēršanos uzrakstīt varu. Biežāk laikam gan ne 😉 Ja kas, bija man pirmā dejošana 🙂 Sezona atkal atsākusies. Drīz kāpšu arī svērties 😀
Aiziet – vēl vienu kritiski svarīgu tēmu aplūkosim. Papētīsim, kam un no kurienes kājas aug. 🙂 Kāpēc noteiktās situācijās reaģējam tā, kā reaģējam? Un galu galā – kāpēc ir vieglāk izlikties, ka tas, kas ar mums notiek – mūs nemaz neskar. Bet ir tikai un vienīgi otra cilvēka problēma.
Visas saknes, visi iedīgļi tam, kādi esam šobrīd – slēpjas agrajā bērnībā. Ehh, kurš nu to vairs nezin. Saknes, gan tās – kas dod spēku, gan arī pa starpai nezāles, kas mēģina šo spēku iznīcināt. Labi, pieļauju tēlos ilgi rakstīt nevaru, jo būs pagrūti uztvert domu. Ķeršos vērsim pie ragiem jeb drīzāk ieskatīšos vilkam acīs 😉
Šoreiz sākšu ar pagaru ievada daļu. Mazliet jau atkārtošos ar to, ko rakstīšu. Vairākas reizes šai tēmai jau esmu pieskārusies.
Kad piedzimstam, vēlamies būt mīlēti beznosacījumu mīlestībā, saņemt tieši to, ko ļoti būtu gribējuši un tā tālāk un tā joprojām. Realitāte? Parasti stipri atšķirīga no tā, kas mums būtu bijis nepieciešams. Saņemt jau saņemam. Bet saņemam to, ko vecāki spēj iedot. Vecāki neiedos to, ko paši NEKAD dzīvē nav pieredzējuši..
Bērns var ilgi kliegt gultiņā, bet ja vecāks nepienāk un nenomierina, neiedod drošības sajūtu „esmu Tev līdzās, tu neesi viens,” bērns pēc kāda laika vairs neraudās. Padosies. Būs kluss. Un sapratīs, lūk, šo – esmu viens un nevienam nevajadzīgs.
Vecāki daudz strādā, tik daudz, lai spētu savilkt galus kopā. Lai ģimenei būtu ko ēst. Bērns aug viens. Pārsvarā laiku pavada vienatnē. Ar milzīgu uzmanības un mīļuma deficītu. Par mīlestību nemaz nerunāsim. Mazam bērnam nav skaidrs, ka vecāki to dara viņa dēļ. Viņš mazs būs pavisam neilgu dzīves posmu. Un pēc tam viņam neko no tā vairs iedot nevarēs. To, kas viņam būtu bijis nepieciešams attiecīgajā dzīves mirklī. Attiecīgajā vecumposmā. Un vajag jau to, ko ne par kādu naudu nenopirksi. Apziņu, ka bērns ir pietiekami svarīgs, lai viņam tiktu nedalīta uzmanība. Kopā pavadīts laiks. Un sajūta: ESMU MĪLĒTS.
Samērā ticami, ka tālāk notiks šis. Bērns aug lielāks. Aug ar to pašu apziņu. Esmu nevienam nevajadzīgs. Mani nav iespējams mīlēt. Ārēji raugoties – aug tā saucamais ērtais, pieklājīgais bērns. Nu tas bērns, par kuru parasti priecājas – bet nevis priecājas par tā esamību, bet priecājas, ka vecākiem tā paveicies. Tik kluss un mierīgs, vispār nerada nekādas problēmas un kas to būtu domājis – pie reizes arī skolā apaļš teicamnieks! Neko daudz nejautā, visu izdarīs kā liks, pretī nerunās. Var jau tā paveikties! …
Vēl gadās, ka vecāki savstarpēji mēdz viens otram pažēloties: ‘manējais gan delveris, nevar ne valdīt.. riktīga atspere. Negals! Briesmīgi grūti!’ Un vecāks, kuram mierīgais bērns nodomā: ‘labi, ka man paveicies..’ Joprojām neviens nesadzird bīstami aurojošo sirēnu un briesmas, kas skārušas ērto un kluso bērnu.
Neviens i nemana, ka bērns lēnām nostājas uz mūžīgās vientulības nolemtības sajūtas sliekšņa. Uz sliekšņa, uz kura stāvot, sapratis vienu – ja ļoti centīšos, ja būšu vēl labāks, ja būšu pavisam labs, varbūt TAD MANI MĪLĒS… Un mācīsies vēl labāk, centīsies būt vēl ērtāks. Un tik un tā nesaņems neko no tā, ko tik ļoti ilgojas saņemt. Vecāki nepamana. Kāpēc nepamana? Paši neko tādu savā bērnībā nav piedzīvojuši, kā gan lai spētu pamanīt.. Turklāt bērns ir tik paklausīgs, tik centīgs, tik ērts.. Kas gan viņam vispār varētu trūkt..???
TURPINĀJUMS..
Bērni reiz izaug. Kļūst par pieaugušiem cilvēkiem. Kas notiek tālāk ar bērnībā pārdzīvoto? Viss it kā labi. It kā nekas netraucē. Reizēm šie pieaugušie cilvēki stāsta par savu laimīgo bērnību.
Realitātē? Viss sāpīgais, ko vien var atšķelt, nošķelts no sevis nost. Sāpes un pārdzīvojumi bijuši tik prātam neaptverami, ka bērns to nebūtu varējis izturēt, un tāpēc atšķēlis no sevis nost, it kā nekad dzīvē nebūtu to piedzīvojis. Jo tā varējis izdzīvot. Bet tā vēl pusbēda. Lielā bēda slēpjas apstāklī, ka šis zemūdens akmens pieaugušajam cilvēkam traucēs tik ilgi, kamēr vien viņš turpinās to atšķelt. Ikviena sāpe reiz jāizsāp un jāpalaiž no sevis prom. Bet nevar izsāpēt, ja izvēlas atšķelt kā nebijušu. Tā it kā uz mirkli ir vieglāk, bet tas nepalīdz sadziedēt bērnībā iegūto, prātam neaptveramo traumu.
IESPĒJAMAIS TURPINĀJUMS jeb IESPĒJAMĀ KULMINĀCIJA.. Brīdis, kad rīkojamies un darām kaut ko, bet īsti nesaprotam, kāpēc izdarām to, ko izdarām..
Paskatāmies vēl tālāk. Reiz dzīvē šis cilvēks iemīlēsies. Sāks veidot attiecības. Sākotnēji viss būs pārsteidzoši labi. Viņa/-š centīsies, lai būtu mīlestības cienīgs. Darīs arī to, ko galīgi negribētu darīt. (Jo tad varbūt mīlēs.) Kaut arī cilvēku mīl jau tāpat, cilvēkam nav pieredzes – ka var mīlēt TĀPAT vien. Mīlestību taču jānopelna, jācenšas, lai mīlētu.. Un caur šo tiek atmodināta vecā sāpē. Bērnībā iegūtā. Ļoti, ļoti cilvēcīgi un ļoti saprotami. Ir radusies unikāla izdevība izreaģēt milzīgo pārdzīvojumu. Un lieliski, ja otrs spēj saprast, kas īsti notiek un spēj būt līdzās. Bet ar to var būt par maz. Ja cilvēks, kas ieguvis bērnībā šo traumatisko pieredzi, pats pārstāj piedalīties izdevībā izreaģēt šo pārdzīvojumu, VISS PALIEK PA VECAM. Sāpi atkal nošķeļ. Nereti tas notiek tā, ka nošķeļ no sevis nost un uzliek uz otra cilvēka – (cilvēka, kuru tik ļoti, ļoti mīli!!! ) – pleciem. Ir taču dzirdēts teiciens par to, ka skabargu otra acī pamani, bet savējā baļķi – ne par ko! 😉
Kas notiek vēl tālāk? Sākas strupceļš. Un tālāk īsti vairs nav kur iet. Sākas spēlītes, kurā saņemam visus nepieciešamos pierādījumus un apstiprinājumus – nu nav mūs iespējams mīlēt.. Ja izmisīgi pieprasām mīlestību, otrs var nobīties. Un doties tālēs zilajās. Scenārijs jebkāds, bet jebkurā gadījumā – ar skumjām beigām.
Visu, ko darām neapzināti un neizprotam – kāpēc tā rīkojamies, mainīt nevaram. Varam tikai tad, ja spējam atpazīt, kas ir kas. Bet lai atpazītu, MILZĪGU SPĒKU UN DROSMI vajag. Vecumvecās bērnības traumas drausmīgi sāp. Sāp tik ļoti, ka vieglāk nošķelt un pateikt otram – tā ir Tava vaina, ja Tu mainītos, tad gan.. vai arī – izvēlos palikt viena, man par grūtu.. Ļoti saprotami un cilvēcīgi. Var rasties sajūta, ka tā tomēr var aizbēgt. Vien nākamajās attiecībās – aidā, burvju aplis atkal klāt..
Dikti lielām sāpēm reizēm vajag kādu, kam uzlikt šīs savas no sevis prom atšķeltās ciešanas – kāpēc gan neuzlikt tās cilvēkam, kurš mūs mīl? Saviem vecākiem taču neveiksi šo ‘atspēlēšanos‘? Drīzāk jau nodarīsi pāri tiem, kuri ar tevi kopā šobrīd. Varu kļūdīties – tomēr, manuprāt, tieši tāpēc reizēm tik nežēlīgi mēdzam sodīt savus mīļotos par to, ka viņi mums nedod to, ko mēs … būtu gribējuši saņemt kā bērni savā agrā bērnībā. Un sākam spēlēt kaprīzās meitas vai niķīga dēla lomas. Nelaime tā, ka neviens no abiem nespēj saskatīt, kas īsti notiek un..KA NAV IESPĒJAMS IEDOT TO, kā trūcis bērnībā.. To nevar nokompensēt ar nekādiem mehānismiem. Jebkāda kompensēšana visu sakropļos aizvien vairāk.
Kas notiek realitātē? Realitātē – joprojām milzīgs iekšējs pārdzīvojums. Bet, ja visu no sevis atšķeļ, vismaz uz kādu laiku atkal rodas ilūzija – ir taču labi! Izmisums, kas atšķelts – tādu izmisumu jau just nevar. Protams, ka tādā brīdī cilvēks nespēj pamanīt, ka savu atšķelto sāpi uzlicis uz sev mīļā cilvēka pleciem. Un ka – grozies kā gribi – patiesībā viņa sāpi neviens cits nespēs izsāpēt. Ja cilvēks izvēlas pārtraukt šāda veida attiecības, rodas atvieglojums. Rodas brīvības sajūta. Uz kādu laiku būs šī šķietami ārējās brīvības sajūta. Atkarībā, cik ļoti izdevies no sevis lielo sāpi atšķelt. Un uz cik ilgu laiku.. Un tad apspiestais pārdzīvojums atnāks ciemos atkal.. Visnepiemērotākajā brīdī.
Ko var darīt, lai spētu sevi no šīm dvēseliskajām sāpēm atbrīvot? Ja ir pietiekami daudz spēka, tad ir vērts pieskarties šai sāpei. Samīļot to, ļaut tai izkliegties, izraudāties un .. palaist prom. Ja nav spēka, tad padomāt, cik ilgi vēl izvēlēšos ciešanu pilnu dzīvi un pieļaušu darīt (pats sev darīšu!) pāri.. BET nenošķelt to kā svešķermeni, jo nošķeļot nevaram kļūt brīvi! Tas ir kā iekapsulējies audzējs, kas pie pirmās izdevības atkal izpletīs savus taustekļus.. Caur piedošanu, piedošanu – gan saviem vecākiem, gan lūdzot piedošanu tam mazajam bērnam sevī un piedodot pats sevi – tā varam sevi attīrīt un atbrīvot no smagās bērnības pieredzes. Tikai un vienīgi – caur piedošanu. Un nekā savādāk.
Mīlestību nav sūrā darbā jānopelna, nav jādara jebkas, lai tikai izpelnītos mīlestību.. Mīlestība jau tāpēc ir mīlestība. TĀ mīl.
P.s. Neņemiet nu ļaunā, ka tāds nopietns raksts pirmdienā. Tomēr ir vērts padomāt, vai reizēm nenodarām pāri saviem mīļajiem tikai tāpēc, lai pašiem nebūtu jājūt sāpes..? Un ja tā – varbūt tā vietā tomēr izvēlēties šo – ‘es mīlu Tevi. Lūdzu, piedod.’ Nu nevar taču ciest mūžīgi. Nav argumentu, kāpēc lai mīlestības vietā mēs izvēlētos ciešanu pilnu dzīvi 😉
Ja kādam rodas jautājums, kāpēc tas ir svarīgi? Un vai vispār tomēr – to, kas bijis, arī pagātnei nevajag atstāt? Protams, ka VAJAG. Un tieši tāpēc ir vērts izsāpēt. Lai spētu piedzīvot ikvienu savas dzīves mirkli. Lai atbrīvotu sevi no sāpēm, tās ir jāizsāp. Bet uz otra cilvēka rēķina to darīt gan nevajag. Jo īpaši, ja cilvēks tuvs un mīļš. Jo īpaši tad – neuzgrūst savu sāpi virsū, atšķeļot no sevis. Neviens nav vainīgs, ka esam piedzīvojuši to, ko esam piedzīvojuši. Bet esam viens otram un varam palīdzēt pārvarēt un pārdzīvot šo sāpi, kas atstājusi nežēlīgus nospiedumus mūsu dvēselē. Un izturēties ar iecietību un sapratni.
MĪLĒT.
Dace
