Mīļš sveiciens Tev šajā vēlajā ceturtdienas vakarā 🙂
Šonedēļ skolās notiek projektu nedēļa. Man trāpījās projekts “Vecāku skolas laiks”. Atmiņu stāstījums par skolas laikiem esot vajadzīgs. Aidā, kā pa vecajām bildēm izrakņājos un ko tik neatradu – šo to feisbukā atļāvos atrādīt.
Lūk, joprojām nespēju saprast, kā tolaik mēs spējām izdzīvot – bez visa tā, kas ir tagad.. Pret skolu (nu vismaz man!) bija milzīgs respekts, pret skolotājiem – no tiem es laikam pat zināmā mērā baidījos 😉 Zināju pienākumus, par tiesībām nebija ne jausmas. Bija taču mums tie obligātie malkas kraušanas, ābolu lasīšanas, skolas lauciņa ravēšanas, lapu grābšanas un kādi tik vēl ne darbi skolas pagalmā darāmi. Paredzēti pēc stundu saraksta. Nez, kas notiktu, ja mūsējos piespiestu malku kraut. Bez vecāku atļaujas.. 😀
Visai loģiski virzāmies šodienas jeb šī vakara aplūkojamās tēmas virzienā – VISATĻAUTĪBA.
Dikti gari nebūs. Cerams.
Manuprāt, apskaužami bieži tiek sapludināti divi diametrāli pretēji jēdzieni ‘brīvība’ un ‘visatļautība’. Mēģināšu definēt, kā es to redzu.
Brīvība nav ‘daru ko gribu un man par to nekas nebūs’. To sauc par visatļautību.
Brīvība ir spēja uzņemties atbildību par savu rīcību, spēja cienīt sevi un citus. Brīvība ir spēja būt atklātam, patiesam un godīgam (jā, es tiešām tā domāju!). Brīvība ir spēja būt labestīgam, sirsnīgam un iejūtīgam. Spēja līdzi just. Spēja būt Cilvēkam. Saglabāt cilvēcību jebkuros apstākļos. Tā es saredzu Brīvību.
Visatļautība neparedz nekādu rēķināšanos ar citiem, jo visatļautībā ego svin uzvaru pēc pilnas programmas un nekas to nespēj gāzt no troņa…
Nebūt nerunāju par skolniekiem vien, bet par cilvēkiem vispār. Cilvēkiem, kuri dzīvo visatļautībā. Un šo pieredzi nodod tālāk saviem bērniem. Visam sava cena (naudas izteiksmē). Nekā tāda, ko nevar nopirkt – NAV. Bet vai tiešām? Un kā ar – mīlestību, laimi un veselību… ?
Piekrītu pilnībā – protams, ka nav jau mana darīšana – katram pašam savas izvēles izdarāmas. Un attiecīgi – arī izvēles sekas piedzīvojamas.
Es mīlu Latviju, tiešām mīlu. Mīlu cilvēkus. Un cienu ikviena izvēli. Patiesībā vienmēr cenšos izprast, kas tieši mudinājis cilvēku rīkoties tieši tā un ne savādāk. Ļoti cienu cilvēkus, kas apzinājuši brīvības jēgu. Kas nespēj cienīt ne mūsu zemi, ne valsti – par šiem man patiešām sāp sirds.
Un visvairāk, vienmēr visvairāk sāp tad, ja tā vietā, lai saliedētos, katrs to palagu rausta uz savu pusi.. Protams, ka paladziņš kādā brīdī arī saplīsīs..
Joprojām esmu pārliecināta, ka mūsu spēks ir mūsu pamatvērtību, cilvēcisku pamatvērtību apzināšanā un spējā šīs vērtības lolot un ieviest ikdienas dzīvē. Protams, ka sākot ar savu ģimeni.
Brīvība – tā nav iespēja nomest papīra gabalu, vai pudeli, vai jebkādus citus atkritumus uz mūsu māmuliņas Zemes pleciem un mierpilni doties tālāk… Lai tad, kad pienāktu Lielās Talkas diena – tad… Tad gan… varbūt satīrītu. Kāpēc lai atkritumus mestu virsū tam, kuru mīlam? SAVAI ZEMEI? Saviem mīļajiem? Savējiem.
Brīvība – ir spēja uzņemties atbildību un savus atkritumus iemest atkritumu spainī. Un te es nerunāju tikai par papīra gabalu vai tukšu pudeli vien.. Bet par attieksmi. Mūsu attieksmi pret … Brīvību. Mūsu spēju Mīlēt un Saudzēt nevis Postīt un Vairot netīrumus…
Visu mūsu dzīvi veido vienas vienīgas izvēles. Dzīvot brīvībā vai visatļautībā? Izvēle katra paša … sirdī 😉
Dace
