Līdz ar rudens iestāšanos, sārti zeltaino lapu mirdzumu un melodisku lietus lāšu bungošanu loga rūtīs neviļus uzplaiksnī pārdomas.
“Kas ir tas, kurp dodos es?” “Ko savā dzīvē patiešām vēlos?” “Kas ir tas, kas savu nokalpojis?” “Vai tas, kā šobrīd dzīvoju, ir saskaņā ar mani?” “Ko man nepieciešams mainīt savā dzīvē, lai justos nu tiešām labi?”
Un reizēm skaidri redzam, ko un kā darīt savādāk, lai īstenotu nepieciešamās pārmaiņas savā dzīvē. Tomēr daudz biežāk ir sajūta, ka īsti nezini, ar ko sākt. Un ir grūti ir uzsākt ceļu pretī pārmaiņām. Īpaši pirmos soļus. Īpaši, ja ilgstoši neesi dzīvojusi vai dzīvojis saskaņā ar sevi.
Pirms 22 gadiem pirmo reizi dzīvē dzirdēju vārdu “depresija”. Kad saslima mans tētis. Depresija un veģetodistonija (ar visām panikas lēkmem, bailēm, trauksmi un kādām tik vēl maz baudāmām aktivitātēm) piemeklēja arī mani pašu. Divreiz. Lai otrajā reizē pavisam skaidri saprastu, ka ar zālēm vien vesels kļūt nevari. Ja vien nemainīsi dzīvesveidu, īpaši domāšanas modeli un neieviesīsi savā dzīvē daudz veselīgākus paradumus – tas ir kā “apburtais” loks. Ej cauri vienam un tam pašam atkal, un atkal. Kā tai dziesmā “Stabs, stabs, koks, koks..”
Zinu, kā tas ir, kad ļoti gribas justies viegli, priekpilni un brīvi, bet tā vietā katru dienu dzīvo ar baiļu sajūtu bez acīmredzama iemesla. Un ticība saviem spēkiem ir pavisam pagaisusi. Un bail ar sevi palikt vienatnē. Pašam no sevis bail. (Bez jebkāda sarkasma vai ironijas).
Zinu, kā tas ir, ka esi sev tik ilgstoši darījis pāri, ka veģetodistonija un depresija kļūst par tavām ikdienas pavadonēm. Un bez zālēm nu nekādi vairs nevar. Un rodas sajūta, ka tas nekad nebeigsies.
Ja arī Tu šobrīd atrodies kādā no šīm situācijām – vēlos, lai zini, TU NEESI VIENS. Tā nav jadzīvo visu mūžu. Un jebko var vērst SEV PAR LABU. Var!
Jau toreiz, būdama depresijas un veģetodistonijas ciešajos apskāvienos, nolēmu:
Ja vien atradīšu izlaušanās ceļu, tad noteikti atbalstīšu arī citus. Dalīšos savā pieredzē, zināšanās. Lai Tev nemaz nav līdz tam zemākajam punktam – kur bez zālēm nu nekādi vairs nevari – jānonāk.
Tieši tāpēc šajā sapņotavā piedāvāju pašizaugsmes programmu Love Now – ceļojums atpakaļ pie sevis 28 dienu (soļu) garumā. Tomēr vienlaikus zinu, ka 28 dienas – nezinot, ko tieši varēsi sagaidīt – var likties ilgs laiks. Ja nu nederēs… Ja nu nemaz nepatiks…
Un tāpēc vēlos Tev izteikt šādu piedāvājumu:
1) Pavadīsim kopā vienu stundu. Attālināti, bet varam arī klātienē. Ja Tu tā izvēlēsies. Un Tu sajutīsi, vai vēlies mani sev līdzās šajā ceļojumā.
Pārrunāsim, vizualizēsim kādu esošo situāciju, kurā šobrīd nejūties labi. Atradīsim virzienu un risinājumu, kas Tev šobrīd būtu pats labākais.
Tālāk brīva Tava izvēle:
2) Ja Tev patiks mana klātbūtne un Tu vēlēsies – dosimies kopīgā 28 soļu garā ceļojumā (programma “Love Now”);
3) Ja tev patiks mana klātbūtne, bet šobrīd programmu vēl negribēsi, piedāvāju Tev 1 stundu kopā būšanu reizi nedēļā/ reizi divās nedēļās.
Katram mums vajadzīgs kaut kas savs. Un tikai meklējot varam atrast! Tikai mēģinot varam uzzināt! Tikai darot, varam mainīt to, ko vēlamies mainīt. Dod sev iespēju palūkoties uz savu dzīvi citām acīm. Un ieraudzīt iespējas, kuras līdz šim nepamanīji. Jo iespējas ir vienmēr. Tik atļaut sev tās ieraudzīt!
Gaidīšu Tavu vēstuli: dace@dacepa.com.
Ar mīļumu,
Dace Pavloviča
Vieta, Kur Smelties Spēku dibinātāja
