Labvakar, manu lasītāj!
Šovakar dikti garu ierakstu negribas 🙂 Apetīte rodas ēdot.. No sākuma samazināju ātrumu – divi ieraksti nedēļā. Tagad arī garumu. Diez kas būs nākamais? 😀 Paskaidrošu tomēr, ka iemesls šoreiz pavisam banāls – rītdien – pirmdiena 🙂 Diez vai sanāks gulēt tik ilgi, cik gribētos. Lai gan.. Kas nevēlas – atrod iemeslus, kas vēlas – iespējas.. 😀
Par ko šovakar parunāsim?
Par spēju iejusties otra cilvēka ādā un darīt otram to, ko gribētu piedzīvot pats. Prātā uzreiz ieskrēja vismaz trīs sakāmvārdi: nedari otram to, ko negribi lai dara tev; ko sēsi, to pļausi un arī šis: zeme ir apaļa (tajā aspektā, ka tas, ko no sevis palaid prom, pie tevis vienā brīdi var arī atgriezties atpakaļ 🙂
Patiesībā šeit varētu likt arī punktu. Bet tik īsi rakstīt neprotu, tāpēc turpināšu 🙂
Viena no tādām visbiežāk sastopamajām situācijām, ko šovakar ļoti vēlētos aplūkot sīkāk: cilvēki daudz par daudz paceļ balsi (lasiet: kliedz) viens uz otru. Daudz par daudz nozīmē tūkstoškārt par daudz. Kopumā jau teju katram ir skaidrs, kāpēc kliedz. Parasti kliedz aiz bailēm, aiz dusmām. Jūtas nedroši. Un tāpēc arī zaudē paškontroli. Visa kā par daudz un vismaz uz mirkli paliek vieglāk, ja ir iespēja kaut nedaudz mazināt stresu vai uzkrājušos sasprindzinājumu. Tas ir veids, kā it kā var atbrīvoties no uzkrātās agresijas. Bet patiesībā – gluži neviļus agresiju savairot vēl vairāk.. Turklāt pamatīgi nodarot pāri arī sev.
Ir jau ir situācijas, kas pieprasa skaļu balsi. Tomēr es vairāk runāju par tām, ko pieļaujam ikdienā – komunicējot ar draugiem, kolēģiem, līdzcilvēkiem, kurus sastopam savās ikdienas gaitās. Par situācijām, kurās varam saglabāt iecietību, nolikt malā impulsīvo vēlmi, bieži vien ego izraisītu 😉 un apstāties vēl pirms kliedziena.
Kāpēc ikdienas steigā darām viens otram pāri un aizmirstam šo zelta teicienu: nedari otram to, ko negribi, lai dara tev?
Manuprāt, ikdienas steigā nereti aizmirstam uzdot šo jautājumu: vai es gribētu piedzīvot to, ko piedāvāju ar savu rīcību piedzīvot otram cilvēkam? Ja, uzdodot šo jautājumu, atbilde ir nē, kāpēc gan turpināt to darīt? Kāpēc sāpināt otru cilvēku, ja var nesāpināt? Kāpēc pazemot, ja var izturēties ar cieņu? Kāpēc vairot sāpes, ja var vairot sapratni?
Līdz šim dzīvoju pilnā pārliecībā, ka cilvēkmīlestība ir vienīgais atslēgas vārds sirsnības un labestības vairošanai starp mums, cilvēkiem. Bet cilvēkmīlestība ir dikti plašs jēdziens. Un ne katrs spēj tā uzreiz – pret ikvienu pretimnācēju izjust šīs jūtas. Nereti gadās, ka sevi pieņemt un iemīlēt grūti, kur nu vēl ikvienu un jebkuru cilvēku..
Un nonācu pie atziņas (ceru, no sirds ceru – ka neesmu nevienu no jums piebeigusi ar saviem neizsmeļamajiem atziņu krājumiem 😉 ) – sirsnības un labestības vairošanai šajā pasaule iesākumam pilnīgi pietiktu ar šo: attīstīt sevī empātijas spēju, spēju iejusties otra cilvēka vietā. Un nedarīt otram neko tādu, ko negribētos uz savas ādas izjust pašam. Darīt tikai to, ko ļoti gribētos piedzīvot pašam 😉
Ko darīt, ja nu tomēr otrs uz jums kliedz? Ja vien iekšējie resursi atļauj, nekliegt pretī. Tas gan nenozīmē: ļauju sev kāpt uz galvas un ļauju darīt sev pāri. Nē, noteikti nē. Saglabāt savstarpēju cieņu. Ir svarīgi neatbildēt ar to pašu. Ne tuvu nav viegli izdarāms. Atsevišķos gadījumos jo īpaši grūti. Kad cilvēks pavisam tuvs un briesmīgi sāp. Bet uz katru situāciju var palūkoties ar citām acīm. Un ja nu tas ir cilvēka dvēseles izmisīgs sauciens pēc palīdzības? Milzīga vēlme tikt sadzirdētam..? Neko nezinām par otra cilvēka dzīves apstākļiem, vēl jo mazāk – dzīves pieredzi, un pavisam neko – par viņa iekšējo pasauli..
Dzīvē var gadīties visādi. Visi esam tikai cilvēki. Bet vienmēr var palūgt piedošanu,ja jūtam, ka esam pāršāvuši pār strīpu. Un tāpēc visiem mums 🙂 novēlu šo: lai izdodas saglabāt sapratni un iecietību ikvienā dzīves situācijā. Tas ir tā vērts. Un no sirds ticu, ka tā varam vairot gan sirsnību, gan labestību. Un vienā brīdī – spēt izjust cilvēkmīlestību pret ikvienu dzīvu radību šajā pasaulē.
Daru otram to, ko vēlos piedzīvot pats.
Ar sirsnību,
Dace
