Ir 17.novembra pavēls vakars. Kad biju mazāka, vienmēr gatavoju pārsteigumus sev mīļajiem cilvēkiem, kuriem gaidāmas svinības. Rakstīju kartītes, zīmēju, pūtu balonus. Gaidīju, kad visi bija aizgājuši gulēt, tad klusiņām ķēros pie darba. Vēlāk, kad paaugos, īpašiem cilvēkiem tapa dzejas rindas. Vai arī īpaši gaviļniekam izvēlēti vārdi, kurus sajūtās vēlējos uzdāvināt.

Rīt dzimšanas diena manai Latvijai. Par lielu, lai paņemtu klēpī un samīļotu. Tomēr tik un tā gribas ko ļoti īpašu uzdāvināt. Daļu no sevis. Daļu no savas sirds siltuma. Savas dvēseles pieskārienu. Kā cilvēks nespēju savu zemi apskaut, bet kā dvēsele varu.

Latvija, zinu, kas tev visvairāk vajadzīgs. Tev un man – mums visvairāk vajadzīgi cilvēki, kas bezgalīgi tevi mīlot – savas sirds siltumu un labestību viens otram dāvā. Tieši cilvēks cilvēkam. Ar to plaši jo plašo redzējumu. Kur, acis aizverot, sirds acis redz visu, kas notiek apkārt. Un vairs nedarām viens otram pāri. Jo vienkārši zinām, ka visi esam viens. Un ko dari otram, vienlaikus dari arī sev. Apzinoties, ka viss, ko redzi ārpus sevis, ir tavs turpinājums. Katrs iesētais vārds un darbs veido mūsu dvēseles dārzu, kuru veidojam tevī un pēc tam arī no tā pārtiekam. Visu, ko darām ārpus sevis, tik un tā darām… sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem. Un nākamajām paaudzēm, kas vēl tikai būs.

Zinu, ka tu esi es. Un es esmu tu. Neskaitāmas reizes garajās pastaigās gar jūras krastu esmu sajutusi – esmu gan jūrmalas smiltis, gan jūra, gan debesis, gan saule, gan vējš. Nesteidzīgajās pastaigās pa mežu katru satikto koku esmu apmīļojusi. Esmu bijusi gan bērzs, gan ozols, gan egle, gan priede. Dzirdējusi pukstam to sirdis sevī. Un ar īpašu pietāti apmīļoju tos, kas savādāki. Tos, kuram zari nolauzti. Vai galotnīti vējš projām paņēmis. Saknes tik un tā stingri tur koka ķermeni. Un tās saknes jau ir tās, ar kurām arī mēs, cilvēki, stingri jo stingri savā zemē turamies. Galotne vien bez saknēm to stumbru noturēt nespētu. Viss spēks ir saknēs. Tieši tāpat kā katram stumbram, arī katram cilvēkam sakņu saknes tevī ievītas!

Esmu lepna par mums, latviešiem. Par katru. Bet īpaši par tiem, kas sen jo sen apzinās un dara visu, lai mūsu zemē labestību un mīlestību vairotu. Tieši mīlestību. Neviena zeme bez mīlestības bagāta tapt nevar. Un cilvēkiem, kas to vairo.

Es mīlu tevi, Latvija. Es esmu Tu. Tu esi es. Un es esmu katrs cilvēks, kas dzimis un dzīvo tevī un pat ārpus tevis. Un katrs cilvēks, kas dzīvo tevī, ir arī manī. Visi esam viens. Un ar vienu sākas viss. Lai cik tālu katrs pasaulē arī nebūtu, mūsu saknes joprojām te. Tevī.

Latvija, Tu esi brīva. Un arī es esmu brīva! Tā ārējā brīvība nespētu pastāvēt, ja nebūtu iekšējās. Kur katrs sirdī jūtamies iekšēji brīvs, darot tieši to, ko varam paveikt vislabāk. Dodamies tieši to, kur sirds aicina. Drosmīgi, apņēmīgi un neatlaidīgi. Atļaujam sev varēt un darīt. Un ar to, ko darām, padarām gaišāku, sirsnīgāku un mīļāku arī tevi. Mīlestība pret tevi vairo labestību vienam pret otru. Un tā visa kļūst aizvien vairāk. Tādu tevi redzu un tādu tevi sajūtu savā sirdī.

…Kā cilvēks tevi klēpī paņemt nevaru. Bet kā dvēsele varu. Un to arī šobrīd daru! Es esmu tu. Un tu esi es. Daudz laimes mūsu dzimšanas dienā! Paldies, ka tu esi. Un paldies, ka varu būt tevī. Un smelties spēku, kad vien man tas nepieciešams. Un dot spēku arī tev, kad vien tev tas vajadzīgs!

Apskauju un samīļoju,
Dace