Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!
Šodien prasās teju zinātnisks raksts. Bet tā kā vēl nejūtos tik brīvi, lai par to runātu, kā īstajiem, diplomētajiem zinātniekiem tas pieņemts, tad nu atstāšu savu ierasto vienkāršo, tev un man saprotamo rakstīšanas valodu un stilu.
Varbūt esmu teikusi, varbūt atceries – ja ne, padalīšos vēlreiz. Savulaik sarakstīju tādu grāmatu. “Ļauj savai dvēselei runāt”. Pagaidām smuki guļ skapī. Sapratu, ka grāmata var izraisīt divējādas sajūtas, nolēmu – pagaidīt. Kad jutīšu, ka vajag – tad arī publicēšu. Bet Varbūt vajadzēs… pārradīt. Grāmatā ir… sarunas ar sevi. Jautājums. Atbilde. Jautājums. Atbilde. Par visādām tēmām. Par ikdienišķām. Un daudz dziļākām. Grāmatā rakstīju, ka visi esam .. viens. Tā šo pasauli izjūtu jau kopš agras bērnības. Ir cilvēkmīlestība. Un patiesībā – īsti savā starpā mums dalīt nav ko. Nav par ko karot, vai konfliktēt. Svarīgi sevī ieklausīties, sekot savai sirdsbalsij – un brīdī, kad dzīvo saskaņā ar sevi, jūties iekšēji labi – tiešām nav nedz vēlme, nedz gribēšana kādam pāri nodarīt vai kādas intrigas uzvērpt, vai ko tamlīdzīgu ne pārāk veselīgu no sevi šajā pasaulē izsēt. Visiem zināms – ko sēsi, to arī … pļausi.
Labi, no zinātniskā viedokļa raugoties – viss, itin viss šajā pasaulē ir enerģija. Acij neredzama. Nemanāma. Matērijas daļa pavisam neliela. Ar “pavisam neliela” – domāju, mazāk kā 1%. Un, saprotams, ka šis atlikušais (vairāk nekā 99,99% acij neredzamais) enerģijas lauks mums visiem kopīgs. Katrs tur kaut ko no sevis atstājam, katrs paņemam. Psihologi to dēvē par “kolektīvo zemapziņu”, citi – par Visuma enerģiju, vēl citi – par Augstāko apziņu, citi – par Dievišķo apziņu.
Kāpēc lūgšanām tāds spēks? Īpaši ja vairāki vienlaikus lūdz par vienu un to pašu? Skatoties kā no teoloģiskā, tā no zinātniskā aspekta. Atbilde ir viena un tā pati. Sakrīt. Divi ir vairāk nekā viens. Un trīs ir vairāk nekā divi. Un jo vairāk enerģijas virzi uz ko konkrētu, jo lielāka iespēja tieši to arī piedzīvot. Kur domas, tur enerģija. Kur enerģija, tur matērija. Kur matērija, tur fiziskā plaknē notiek lietas, kuras esam lūguši (vai taisni pretēji – ļoti baidījušies piedzīvot). Ja nepārtraukti kaut ko negribi vai baidies no kaut kā – tieši tas ir tas, ko sev arī piesaisti. Un nevajag tur nevienu ezotērisko LOA (“Law of Attraction” jeb “Pievilkšanās likumu”). Tīrākā fizika – kur koncentrē enerģiju, to sev arī pievelc. Uz ko fokusējies, to arī piedzīvo. Kvantu fizika, precīzāk.
Šodienas ieraksts velk uz šo: kad dzīvo autopilotā, dari mehāniski, neiedziļinies utt. – var gadīties tā, ka savu dzīvi tā arī nodzīvosi. Pa īstam nepamodies. Tādā vieglā snaudā. Vai dziļākā. Kā nu kuram trāpās tas autopilota “miegs” un kāds nu kuram tas skriešanas temps uzlikts (cik km/h). Precizēšu. Kādu nu kurš autopilotu sev neapzināti izvēlējies un kādu ātrumu pats sev uzlicis – cik kilometri cik stundās jāpaspēj un cik vāveres riteņos jāiekūleņo.
Pētot un attīstot savu ideju par to, cik bezgala svarīgi ir apzināti piedalīties savā dzīvē (vienlaikus vairojot labo un mīlestību – ne tikai savā, bet arī citu cilvēku dzīvēs) un ne tikai piedalīties, bet pašam apzināti savu dzīvi veidot, izdarīt Savas Apzinātas Izvēles – intervēju cilvēkus. Galvenais šķērslis, kas cilvēkam traucē īstenot pārmaiņas? Pietrūkst motivācijas, gribasspēka un .. atbalstoša vide, kurā būtu līdzīgi domājošie. Traucē bailes, ka tāpat nesanāks. Ir liels pieradums visu darīt pa vecam. Vai arī pamēģinot pa jaunam, tik un tā neapzināti atgriezies pie sev jau ierastā.
Tas notiek neapzināti jeb autopilotā. Ķermenim jau ir iestrādājies savs izdzīvošanas mehānisms. Neapzinātais. Pierastais. Tas nekas, ka ne tuvu ne labākais, vai veselīgākais scenārijs. Toties PAZĪSTAMS. Drošs. Paredzams. Un arī turpmāk viss būs tā, kā bija līdz šim.
Domas. Šodienas tēma ir par domām. Tām domām, ko sevi ielaid, ar ko sevi baro, un kuras dienu no dienas uzticami kalpo tev, lai tu gūtu apstiprinājumu tam, ko domā. Ja baidies, dabū vēl vairāk baiļu. Ja jūti vainas apziņu, ik uz soļa piedzīvo situācijas, kuras izraisa tevī vainas apziņu. Utt.
Labi, mazliet no zinātniskās/medicīniskās puses. Ir doma. Doma izraisa konkrētu sajūtu ķermenī (vai nu pozitīvu, vai negatīvu). Tālāk ķermeniski – atkarībā no tā – doma izraisīja pozitīvas sajūtas vai negatīvas – jūties vai nu atbrīvoti (izstrādājas Endorfīns jeb laimes hormons), vai arī dzīvo Kortizola radītā pasaulē. (Neesmu mediķis, bet cik man zināms – kortizols, galvenais stresa hormons).
Lasīju nesenus pētījumus. Kortizolu par savu dzīves noteicēju savā dzīvē iecēluši jeb “izdzīvošanas” modeli savā ikdienā izmanto ap 70% cilvēku. Katru dienu – visas domas – tikai par un ap izdzīvošanu. Un jo vairāk centies, jo vairāk jāizdzīvo. Psiholoģiskā spriedze – milzīga. Un ķermenis nemitīgā stresā. Loģiski, vienā brīdī lūzt. Neviens nevar izturēt nepārtrauktu sasprindzinājumu 24/7/365. Cilvēkam tā nav paredzēts. Dzīvot izdzīvošanas režīmā visu dzīvi. Tipiskie scenāriji kā sekas ilgstošai izdzīvošanai – veģetodistonija, depresija, atkarības (alko, darba-, citu apreibinošo vielu..) un viss pārējais no iepriekšminētā izrietošais ne pārāk patīkamais komplekts. Un tādā brīdī rodas sajūta, ka nonāc aizvien tālāk mežā un dziļākā purvā…Var pievienoties arī izmisuma, bezspēcības un citas spēcīgas, negatīvas izjūtas. Parasti arī pievienojas..
Zinātniski sen jau pierādīts – ķermenim ir pilnīgi vienalga, vai notikums ir reāls, vai to izdzīvo tikai savā iztēlē. Piemēram, iekšējā sajūta tev būs vienāda abos gadījumos – ja uz tevi kāds nepelnīti sakliegs vai arī tikai domās iztēlosies, ka tūlīt dabūsi par kaut ko brāzienu. Ķermenim tā ir īstenība arī tad, ja tu to esi tikai iztēlojies nevis piedzīvojis realitātē. Ķermeniska Reakcija = viena un tā pati. Stress. Kā uz reālu, tā iedomātu notikumu.
Tieši tāpat arī pretēji. Ja plāno savu atvaļinājumu nezinu, piemēram, Kanāriju salās. Un zini, ka pavisam drīz turp dosies. Realitātē vēl neesi nekur aizbraucis. Tikai domās izdzīvo gaidāmo ceļojumu. Ķermenim sajūta tāda, it kā tas jau notiktu šobrīd. Šajā mirklī. Nav atšķirības. Vai notikums jau ir reāls, vai notiek tikai tavā galvā.
Atceros, patika man vienā filmā citāts: “Vai tas, kas notiek šobrīd, notiek pa īstam, vai tas notiek tikai manā galvā“, uz ko skanēja atbilde: “Vai tad tas, kas notiek tavā galvā, nav pa īstam?“ Viedi vārdi. VIEDI. Parakstos zem katra.
Tu vari izvēlēties to, ko domā. Tu vari izvēlēties savas domas. Tu vari iekšēji pārslēgt virzienu.Tas ir Tavos spkēkos. Galvenais, nofiksēt brīdi. Un izdarīt to APZINĀTI! Tas strādā vairāk nekā perfekti. Esmu darījusi neskaitāmas reizes. Un izdodas vienmēr. Izdodas vienmēr, kad dari apzināti. Pasaki sev “stop!”, šitas man liek justies štruntīgi. Un izvēlies sev Labas domas, kas rada iekšēji Labu sajūtu. Pārslēdz virzienu.
Nevar gaidīt jaunus pavērsienus savā dzīvē, ja pats sevi dienu no dienas baro ar vienām un tām pašām, piemēram, ne pārāk spēcinošām domām. Brīnums nenotiks ārpus tevis. Brīnums notiks tad, kad tu pamodīsies. Nevis autopilotā turpināsi ierasto maršrutu.
Kad ļoti ilgstoši dzīvo autopilotā, darot neapzināti, ķermenis saglabā visu informāciju. Kuru apzināti pat nevari atcerēties. Tas pats piemērs ar PIN kodu kartei. Pieiesi pie bankomāta, vai norēķinoties pie kases veikalā – ja neiedziļināsies, automātiski uzspiedīsi un PIN kodu paņems pretī. Pirksti zinās, kāds ir kods. TIklīdz apzināti mēģināsi atcerēties, nu ne par ko… Vari vien brīnīties, tak diendienā izmanto un te pēkšņi – cenšoties atcerēties – neko nevari restaurēt atmiņā. Kāpēc tā? Jo apziņā tas vairs nav. PIN kods nosēdies zemapziņā un dari neapzināti. Au-to-pi-lots.
Vēl viena nianse – nezinu gan, kā to pareizi sauc zinātniski – smadzenē veidojas veselas ierakstu sērijas – neironi, kas saslēdzas noteiktā ķēdē/tīklā, tiklīdz piedzīvo noteiktu emocionālu satricinājumu vai stāvokli. Kaut kur esmu lasījusi apzīmējumu – smadzenēs rodas ierakstu celiņi (metaforā runājot – iestaigātas takas), kas liek noteiktās situācijās atkal un atkal reaģēt tieši tā, kā parasti reaģējam. Un turpināsim reaģēt tādā pat garā, ja apzināti nepieņemsim citu lēmumu. Vairs pa ierastajiem celiņiem nespēlēt. Sirdī un ķermenī sajust – kas ir tas, kas tiešām pamatīgi pazeminājis dzīves kvalitāti un ko turpmāk vēlies darīt savādāk. Tas ir pirmais solis Jaunam sākumam. Bez … autopilota.
Lai šo rakstu nepadarītu bezgala garu (ja būs interese Tev, noteikti papētīsim, tostarp, padalīšos arī ar pašas pieredzi – visos šajos jautājumos sīkāk. Tostarp, par smadzeņu viļniem un citām interesantām niansēm. Jo top man kas gana interesants šajos jautājumos. Apzinātības, dzīvesprieka un mīlestības vairošanas jomā), jautājumi Tev pārdomām:
Cik apzināti Tu dzīvo? Kas ir tas, ko līdz šim darīji autopilotā, bet ko vēlētos mainīt?
Kas ir tās domas, kuras ikdienā sevī ielaid? Ar kurām sevi baro?
Kas ir tas, ko vari darīt savādāk? Vismaz pamēģināt? Noķert apzināti mirkli, kur gribas ‘pa vecam’ un sevi apstādināt. Lai piedzīvotu pārmaiņas, ierastās metodes nederēs. Jaunam sākumam, jaunu starta komplektu. Apzinātību. Apzinātas izvēles. Un labas domas. Lai spēka iekšēji kļūst vairāk.
Pārdomām. Kas to zina, varbūt noder.
Ar sirsnību,
Dace
