Par jaunu sapņotavas izskatu sapņoju jau kādu gadu. Nesanāca saviem spēkiem pieķerties.Un arī prasmju trūkums bija pamatots iemesls, lai viss paliktu ‘pa vecam’.

Šobrīd varu droši apgalvot – arī klusie sapņi piepildās. Varbūt pat ātrāk nekā tie, kas izskan skaļi un tālu. Ceru, ka arī Tev patīk šīs vietnes jaunais veidols.

Un, protams, saku milzīgu paldies par nenovērtējamo atbalstu kādam superzinošam cilvēkam, kas svaigu skatu sapņotavai pamanījās uzdāvināt nepilnu pāris dienu laikā!  P A L D I E S 😉

Katru gadu – laikam tīrākā sakritība, bet varbūt jau tradīcija – veicu revīziju. Kas der, kas palicis par mazu. Paralēli šķiroju arī sapņotavā sadzimušos. Ir tādi, kas paslēpušies dziļi jo dziļi. Un varbūt arī paliks sapņotavas dzīlēs. Un ir tādi ieraksti, kurus prasās pacelt virspusē. Te viens no tiem. Garš. Bet svarīgs, manuprāt. Par gulbjiem.

21.11.2015.

Silts un mīļš sveiciens TEV, manu lasītāj!

Tā, pārmaiņu laiviņa iegādāta, tagad tik jāatrod  īstā upe vai arī jāizveido pašai savējā. Vēl īsti nezinu. Vieglākie ceļi nekad nav bijuši manējie. Līdz ar to – visticamāk būs otrais variants.

Paskatīsimies, kas šajās dienās noticis.

Pirmdiena. Pārmaiņu laiviņas aplūkošanaApcerējumi par nākotni.

Otrdiena. Divi vecāku kora koncerti par godu valsts dzimšanas dienai. Interesanti tā vecākiem dziedāt uz skatuves un redzēt bērnus skatītāju rindās.

Trešdiena. Latvijas dzimšanas dienas svinības. Vēstule manai Latvijai.

Ceturtdiena. Tā, ko es darīju šoceturtdien? 

Vakardiena. Vakar es biju … O, jā. Vakar biju – Zirnekļsieviete. Jā, tieši tā kā filmās  – tās ir būtnes, kas neizmanto kāpnes, bet pārvietojas pa ēku ārsienām. Noteikti neapgalvoju, ka tas bija gudri darīts. Neizslēdzu iespēju, ka tas bija pats muļķīgākais, ko pēdējā laikā esmu darījusi. Bet apstākļi iegrozījās tā, ka izmisums ņēma virsroku un … attapos brīdī, kad jau biju šķērsojusi kaimiņu balkonu, lai savāktu savu kaķi. Kaķis neticēja savām acīm, kad ierados viņam pakaļ. Savukārt, es neticēju savām acīm, ka esmu nokļuvusi tur, kur nokļuvusi un spēšu ar visu kaķi nokļūt atpakaļ savos apartamentos.. Viss izdevās labi. Nē, otrreiz mūžā neko tādu neatkārtotu. Ja kaķim – deviņas, man tikai – viena..

Vispār nepieradināmi tie kaķi. Un ja kas – ne tikai kaķi vien.

Tad nu tā – pieskaršos šodien vienai ļoti sensitīvai tēmai.

Kāpēc ļaujam sevi turēt vai apzināti izlemjam dzīvot krātiņā nevis izvēlēties dzīvi, kas saskaņā ar mūsu dvēseli?

Un vēl viens loģiski izrietošs jautājums – kāpēc tik ļoti maldāmies, kamēr beidzot saprotam – kas ir kas un ko mums patiesībā ļoti, ļoti vajag…?

Mazliet jau aizskāru šo tēmu, kad par kaunu runāju. Nedrīkst to un nedrīkst šo… Nedrīkst tāpēc, ka … un neviena loģiska argumenta – izņemot šo man var neizdoties, es varu izgāzties, tad piedzīvošu briesmīgu kaunu un tad visi uz mani rādīs ar pirkstu…

Aiziet! Sākam no paša sākuma.

Kā bērni tiekam pieradināti – atbilstoši mūsu vecāku izpratnei, kā mums jāuzvedas, ko no mums sagaida, ko kategoriski nedrīkstam. Mūsu pašu labā. Problēma sākas brīdī, kad kaut ko nedrīkst – tāpēc, ka NEDRĪKST un es tā TEICU… Bet nav neviena argumenta, kāpēc mēs tiešām nedrīkstētu mēģināt… (piedodiet, ka jau atkal atkārtojos. Bet bez šī ievada nekādi nevarēju.)

Labi, tas arī vēl nav tas trakākais. Parasti jau caur šiem ierobežojumiem vecāki vēl saviem bērniem visu to labāko. Nē, ir izņēmumi, kas degradējušies tik tālu, ka nevēl neko. Bet tie parasti arī nenorāda, ka nedrīkst…

Tomēr ir bērni, kuri nav pieradināmi. Citiem vārdiem, lai ko arī darītu un kā arī necenstos – viņi nespēj izdarīt to, ko no viņiem sagaida. Viņi redz to, ko pārējie neredz. Viņu zilonis ir rozā un nevis pelēkā krāsā. Ar viņiem runā koki (o, šis mazliet pazīstami). Šie bērni priecājas par to, par ko normāls cilvēks taču nejūsmotu.. Jau no agras bērnības šiem nepieradināmajiem bērniem ir ļoti bagāta iekšējā pasaule. Vecāki varētu priecāties, bet nobīstas. Nespēj bērnu ‘ierāmēt’ vispārpieņemtos standartos. Un ja vēl kāds no malas pamana viņu savādo bērnu un aizrāda… Vecāki pie šiem ārējiem apstākļiem sabrūk un neatlaidīgi sāk savu bērnu audzināt. Lai būtu tāds pats kā citi! UN PA FIKSO! Ja ne – ņems un vedīs pie daktera un ‘būs jādzer zāles’. Tas ļaunākajā gadījumā. Un bērns visai drīz tiek pie apzīmējuma: “dīvains”, “kur tāds bērns varēja gadīties!” , “manas acis šitādu bērnu nekad nav skatījušas!” utt.  Vecāki satraucas – nu nenormāls bērns. Bērnu lauž, iespiež, piespiež un kādā brīdī iespējams arī izdodas to mazo vēl neatpazīstamo gulbīti par pīlēnu pataisīt… (Ja ir tāda iespēja, izlasiet, pasaku par neglīto pīlēnu. Tā labi izskaidro visu, kas notiek patiesībā.)

Tādā veidā vienu daļu bērnu tiešām izdodas padarīt normālus. Šie bērni izvēlas to, ko vēlas viņu vecāki. Sākot ar profesijas izvēli un beidzot ar savas ģimenes izveidi. Tik ļoti gribas iederēties, ka visu izdara tā, kā to sagaida citi. Lai būtu tāds pats kā pārējie. Nu jau būdami pieauguši, vairs neatceras ne par bērnības sapņiem, ne par saviem talantiem.

Man nekad nav paticis (un, zinot sevi, šaubos, ka tas reiz mainīsies), ka cilvēki no malas iejaucas otra cilvēka dzīvē. “Tev joprojām nav bērnu?” (saprotiet, nu nav piedodams, ja visiem, piemēram, dzimtā VISIEM ir, izņemot to vienu.. nenormālo..Kas nekādi nevar saņemties.. Tur taču noteikti ir kāda problēma, kas steidzami jāatrisina). Nākamais, tikpat kolorīts: “Tu vēl neesi precējies?” (tas varētu nozīmēt vien to, ka tev piecu pirkstu vietā noteikti ir SEŠI, vai pēc pusnakts tu pārvērties par vilku, vai arī tev pilnīgi noteikti piemīt kaut kas cits tieši tikpat nenormāls). Kaut ikviens šādā situācijā spētu atbildēt, lūk, šo : “Manuprāt, tā nav gluži Tava darīšana…” 😉

Dzīvojam 21.gadsimtā, bet reizēm nenobrīnīties, kāda vara joprojām stereotipiem mūsu dzīvēs. Un cik apbrīnojama apņēmība cilvēkiem panākt to, lai tu būtu tāds pats, kā viņi.. Neatšķiries, esi tāds pats, esi tāds ‘kā mēs’ un tad tev viss būs labi. Sabiedrības spiediens ir nepārprotams. Bail no atšķirīgā? Atšķirīgais liek domāt, ka varbūt arī paši ejam ne savu ceļu? Varianti varētu būt visai daudz. Arī, skaudība, tostarp. Neraža ar to skaudību. Šis mums galīgi nepalīdz stiprākiem kļūt. Drīzāk ļoti sašķeļ. Katrs taču pats savas laimes kalējs. Ja vēlies, dari. Bet neskaud. 

Tā, labi – atpakaļ pie tēmas.

Kas notiek tālāk?

Būdami pieauguši, šie cilvēki cenšas dzīvot tādu dzīvi, kāda viņiem būtu vislabākā pēc visiem priekšstatiem. Un, sajuzdami, ka īsti nav labi, tomēr turpina sevi mānīt – visi tā dzīvo. Vai tā ir nelaimīga laulība vai nemīlams darbs vai jebkas cits, kas liek no sevis aiziet prom arvien tālāk un tālāk, un tālāk.

Cilvēks gluži neviļus ir izvēlējies dzīvi krātiņā.

Paši raksturīgākie simptomi, kas varētu liecināt, ka dzīve tiešām ir krātiņā:

  • pilnīgi apdzisusi ‘iekšējā’ uguns, zudis dzīvesprieks, nekam nav jēgas;
  • jāatsakās no visa, ko ļoti gribētos – bet jādara tas, ko sagaida citi.. Par šo mazliet vairāk. Cilvēki, kas tevi patiesi mīl, tie neliks tev atteikties no taviem hobijiem un taviem sapņiem. Viņi tevi atbalstīs! Ģimene un mīlošas sasvstarpējās attiecības nekad neatņems otram cilvēkam viņa nepieciešamību pabūt vienam, pabūt ar draugiem, ar sevi.. Bet cienīs šādu vēlmi – katram no mums taču kādu mirkli ir vajadzīga sava telpa sava atelpa. Ģimene nenozīmē nelaimīgu dzīvi, kura pieprasa tikai un vienīgi upurēšanu; ja nu tomēr tā – vai tā tiešām ir .. ģimene?  Ja saproti, ka īsti labi nav un nejūties – runā par to.. Neklusē. Ne vienmēr vajag šķirties, lai visu vērstu par labu. Nereti tieši šī spēja sadzirdēt vienam otru dod ģimenei jaunu sākumu. Bet ir jāpasaka. Nevar gaidīt, ka otrs sapratīs tāpat. 
  • lai aizmirstos, vajag alkoholu. Bieži vajag. Varbūt pat katru vakaru.
  • depresija. Depresija pilnīgi noteikti liecina, ka dzīvē ar steigu jāienes pārmaiņas. Ir pienācis laiks sadzirdēt savu dvēseli.

Ko darīt? Katra cilvēka dvēsele ilgojas pēc kaut kā sava. Un neviens cits, izņemot cilvēku pašu, to zināt nevar. Atbilde ir cilvēkā pašā.

Ļoti var palīdzēt ļaušanās radošumam. Radošuma dzirksti pamodinot, atdzīvinot – izdarot ko tādu, ko nemūžam nebūtu bijis drosmes pamēģināt. Piemēram, sākt zīmēt, gleznot, rakstīt, dzejot, dejot, fotogrāfēt, apgūt kādu mūzikas instrumentu, iestāties korī utt. utjp.

Vēlreiz par ģimeni. Ja iestājusies tik ļoti biedējošā rutīna, apdomāt, ko var rutīnā pamainīt. Neuzkāpt uz vēl viena diezgan tipiska grābekļa. Ja apnicis, viss man pietiek – dodos prom! Bēgšana reti kad palīdz mainīt situāciju. Ja pats nemainīsies, viss vienā brīdī aizvedīs turpat – būs tikai citi personāži. Mīlestību jākopj. Mīlestību novārtā nevajag atstāt. Tiešām izdzisīs. Ģimene ir un vienmēr būs vērtība. Tas ir visa pamatā..

Šobrīd tik izteiktais “esi brīvs, dari jebko!” ne tuvu nenozīmē patiesu brīvību. Tā ir ilūzija PAR BRĪVĪBU. Jā, cilvēki nezin kāpēc tiešām sāk domāt, ka var darīt jebko. Un viņiem par to nekas nebūs. Vērtību sistēma ir reāli sašķobījusies. (Apnicis šis? Maini pret šo!) Brīvība vispirms ir atbildība. Milzīga atbildība pašam pret sevi. Brīvība nekad nav bijusi un arī nebūs – vienu vienīgu izpriecu meklēšana, tikai pozitīvu emociju piedzīvošana un absolūta nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem. Tā nav brīvība. Tas ir egoisms. Savtīgs egoisms augstākajā pakāpē. Un tas ir prātam neaptverams krātiņš arīdzan. Tikai ļoti grūti pamanāms. Kam izdevīgi? Patērētāja psiholoģija. Par talāko jau varat spriest paši.

Ir vērts meklēt savējos. Cilvēkus, kas nenoniecina tavas domas, to, kā tu jūties – bet no sirds par tevi priecājas un palīdz atgūties grūtākos brīžos. Tie ir cilvēki, kuru klātbūtnē jūties brīvs kā putns. Nav jāizliekas ne par ko un vari būt no sirds patiess. Jā, tie ir cilvēki, kas pateiks, ko domā. Bet pateiks tāpēc, ka viņiem patiešām rūp, kā tu jūties un viņi ļoti vēlas tev palīdzēt. Nemēģini pārliecināt cilvēkus, kas tev netic. Un kas vēlas, lai tu darītu tā un ne savādāk..

Neglītais pīlēns nevarēja starp pārējiem pīlēniem vietu atrast. Jo .. viņš nebija pīlēns.

VIŅŠ BIJA GULBIS!!! Tāpēc – meklē savējos! Meklē tik ilgi, kamēr atrod. Mums ir vajadzīga piederības sajūta. Tas dod spēku un lielu prieku.

Pīlēnos nav nekā slikta, arī gulbjos, kaķēnos, zīlītēs un visās citās radībās arī ne… Problēma sākas brīdī, kad gubli par pīlēnu grib pārtaisīt, vai zīlīti par kaķēnu utt. Viens nevar būt cits.

Uzņemies atbildību un izvēlies dzīvi brīvībā. Ļauj sev kļūt patiesi laimīgam. Jo vairāk laimīgu cilvēku būs, jo… Jo mazāk … agresijas un visu no tās izrietošo nejēdzību šajā pasaulē.

Tu padari šo pasauli labāku brīdī, kad nedari vairs sev pāri. Tātad, cieni sevi un citus.

Un, lai pārstātu maldīties – ļauj savai dvēselei runāt. Un sadzirdi to.

Skaistu sestdienu vēlot,

Dace