Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj! 🙂
Viss notiek, viss turpinās, ikviena pauze ir tikai neliela atelpa, lai turpinātu realizēt savas ieceres tālāk.. Nepievilšu savus uzticamos lasītājus. Nu jau jūtu, ka tādi ir. Mīļš paldies Tev, ka lasi manas pārdomas 😉
Šai dienai labprāt gribētu aplūkot šo – dzīve ilūzijās, tās plusi un mīnusi.
Kāpēc teju katrs no mums kādā savas dzīvē uzkāpj uz ilūziju grābekļiem? Un ļoti, ļoti vēlamo padara par esošo? Ehh, viss ir pavisam vienkārši. Ļoti cilvēcīgi. Jo .. tik ļoti, ļoti gribas kaut ko piedzīvot, ka uzburam to savā iedomātajā realitātē kā īstu. Un no sirds ticam, ka tā ir realitāte. Un tad vienā brīdī attopamies, ka kādu savu dzīves periodu tomēr esam atradušies ilūziju burbulī. Dzīvojuši ilūzijās.
Kāpēc minēju, ka ilūzijām ir plusi? Jo tā patiesībā ir iespēja izdzīvot un piedzīvot to, kā tik ļoti trūkst.. Tā var nokompensēt to, ko ļoti gribas piedzīvot. Tas nekas, ka tam nav nekāda pamata. Toties vari tādā veidā aizpildīt tukšumu. Var remdēt slāpes. Ļaujot sev saņemt to kā nav. Patiesībā pats sev dodot to, pēc kā tik ļoti ilgojies. Nereti mēdz būt tā, ka vēlamās realitātes pieņemšana par esošo dod spēku pārdzīvot kādas dzīves grūtības, dod impulsu rīkoties. Palīdz izturēt. Un cilvēks spēj izdarīt ko tādu, ko citos apstākļos nemūžam nedarītu un nekad 🙂 nepieļautu.
Kāpēc ilūzijām mīnusi? Šis jau laikam tik daudz paskaidrojumu neprasa. Bet, kad jau sāku .. 😀 Tas mirklis, kad no ilūzija burbuļa lēnām sāc kāpt ārā, precīzāk – tas mirklis, kad ilūziju burbulis ar lielu troksni negaidīti pārsprāgst, protams, visnepiemērotākajā mirklī :), var mūs pamatīgi pārsteigt un it kā pilnībā izraut pamatu zem kājām.
Jo viss, kam no sirds esam ticējuši un pat sajutuši to kā īstu un patiesu, nemaz nav bijis. Eksistējis tikai mūsu iedomātajā realitātē. Tas ir brīdis, kad briesmīgi sāp, varbūt pat rodas milzīgs aizvainojums un ja ļoti smagi – arī naids. Tā kā nereti savu ilūziju piedzīvošanai nereti piesaistām otru cilvēku, tad ir arī uz ko izreaģēt, varbūt pat vainot 🙂 Ja ilūzijas bijušas pavisam lielas, var rasties arī sajūta, ka dzīve ir sabrukusi. Viss beidzies. Ir tikai loģiski, ka rodas arī milzīgs apjukums. Nav pilnīgi nekādas sajēgas, ko darīt tālāk. Bet apjukums un sāpes reiz pāriet.
Kāpēc tomēr labi atgriezties realitātē? Tajā realitātē, kas pietuvināta reālai dzīvei? 🙂 Jo atkal vari nostāties uz savām kājām pats. Pat ja ļoti sāp, pat ja dikti jāpārdzīvo, tas viss reiz pāriet. Un tikai tad pa īstam vari sevi atkal satikt. Patiesībā iepazīt no jauna. (ilūzijām vēl viena ne tik spīdoša īpašība – tās mēs mūs aizvest prom no ..sevis).
Vai ilūzijās var nodzīvot visu dzīvi? Nepārtraukti pieņemot vēlamo par esošo? Varbūt var. Tiešām nezinu. Jautājums par ko citu. Vai vajag? Ko tas mums dod? Vai ir tā vērts?
Kā vieglāk pārdzīvot pēcilūziju periodu? Jau atkal nebūs nekādas oriģinalitātes. Piedot sev. Pieņemt. Un nešaustīt ne sevi, ne otru. Ikviena pieredze ir noderīga. Zināt ir viens, piedzīvot praktiski pavisam kas cits. Un tāpēc – dzīve ilūzijas var dot mums neatsveramu pieredzi.
Tā var atmodināt mūsos vēlmi turpmāk savā dzīvē izdarīt izvēles, kas vairs neved mūs pašus prom no sevis. Bet ļauj satikties. Satikt pašam sevi. Nevainot otru, nevainot ārējos apstākļus, ja kas neizdodas. Tā vietā uzņemties atbildību par savu dzīvi pašam.
Sirsnībā,
Dace
