Laba diena jūsmājās! 🙂
Apsēdos, paņēmu datoru un noteicu: “Dace, tagad uzrakstīsi riktīgi kaut ko īsu!” (jā, reizēm tā daru, ka ar sevi aprunājos. Reizēm PAT ļoti bieži.)
Varu, varu, es to noteikti spēju! Pašiedvesmai milzīgs spēks taču. Nu-u, aaaaizieeet!!! Kaut ko patiešām vērtīgu DIVOS VĀRDOS.
Skatos uz balto lapu. Tik daudz baltu lapu!!! Kas gan tās visas aprakstīt spētu! Hmm…Un ja nu.. Ja tā padomā.. Kurš tad vēl..?
Īsāk sakot 😀 , mums ir problēma. Jā, mums, ne man vienai. Jūs arī esat iesaistīti. Jums taču tas viss vēl, kaut arī pa man tik ļoti neglaimojošo diagonāli, ir jāizlasa.
Neprotu īsi!!! Izfunktierēju – labi, atvadīšos no saviem ievadiem. Bet kas tas par rakstu bez ievada daļas? Varbūt iztikt bez nobeiguma? Nekad neesmu varējusi kaut ko pabeigt, ja neesmu salikusi visus punktus uz ‘i’.
Vispār esmu novērojusi, ka ļoti vēlams tā, lai pēdējais vārds nāktu no manis 😀 Līdzcilvēkiem tas arīdzan ļoti patīk – gan mana garrunāšana, gan pēdējā vārda pateikšana, un vēl dažas neatlaidīgas un apņēmīgas “iešu līdz galam” un “nav nekā neiespējama” rakstura īpašības. Nē, nekad, nekad savā dzīvē neesmu pieredzējusi nervozu pirkstu knibināšanu, pret debesīm pavērstus acu skatus un tamlīdzīgas līdzcilvēku reakcijas. Tā nav bijis NEKAD 😀
Ko tas nozīmē? Tik raiti viss tas nebūs. Īsi arī laikam vēl ne. Piedodiet.
Šodien atkal mazliet palūkosim pēdējās nedēļas notikumus. Diezgan raibi, bet visi ar laimīgām beigām.
23.decembris – gandrīz nosvilināju savus apartamentus. Kā to var izdarīt? Vajadzēs sveci un plastmasas paliktnīti. Patiešām nezinu, par ko es domāju, kad mākslinieciskajā manierē atbilstoši sveču, interjera un visām pārējām krāsu gammas niansītēm piemeklēju ļoti košu, sarkanu plastmasas izstrādājumu. Tik skaista kompozīcija! Krāsas tik saskanīgas! Ļoti apmierināta ar acij tīkamo ainu, aizdedzināju svecīti.
Brīdī, kad ar pa rokai esošo limonādes pudeli mēģināju apdzēst sveci un triecientempā kūstošo plastmasas gabalu (ne mirkli nedomājot, vai limonāde patiešām ir pats labākais šķidrums, ko izmantot šādos gadījumos) un izmisīgi meklējot cita veida šķidrumus (par laimi, atradās arī Borjomi), bet nevienā mirklī neaizdomājoties par to, ka, piemēram, ūdens no krāna lieliski varētu līdzēt šādā situācijā.. Njā, ja esat man līdzās kritiskās situācijās, negaidiet no manis neko īpašu.. Vienkārši izglābiet sevi un pie reizes, ja nav dikti grūti, arī mani.. Par laimi, viss beidzās labi. Mācībstunda laba. Šo atcerēšos. Svecei vienmēr līdzās tagad stāv ūdens krūze. Katram gadījumam. Un vairs nekādu plastmasas iztstrādājumu.
Šajā kontekstā atcerējos vēl vienu stāstu no bērnības (nu, kā jums mani īsie atmiņu ieraksti? 🙂 ) Varēja beigties visādi. Beidzās, par laimi, labi. Brālis sadomāja nopeldēties. Abi pietiekami sīki. Tētis tikko izpeldējies, jau ģērbās. Redzu, kā mazais brālis brien ūdenī. Redzu, ka pazūd zem ūdens. Uznirst. Atkal pazūd. Zinu, ka peldēt neprot. Skatos. Saprotu, ka vajadzētu kliegt. Nu darīt vienalga ko, bet ne vienkārši stāvēt. Bet pakustēties nevaru, balss arī pazudusi. Paldies Dievam, tētis iedomājās uz to ūdens tilpni palūkot.. Izglāba. Es vēroju. Kad jau lielāki, pārrunājām ar brāli šo starpgadījumu. Pacēlās jautājums, varbūt manī mītot tāda vēlme – būt vienīgajam bērnam ir labāk nekā dalīties ar vēl kādu 🙂 Tā nav taisnība. Tik foršu brāli kā man var tikai vēlēties. Kas tik kopā nav sadarīts.. Par to, kas tieši – kādu citu reizi. Varbūt 😀
24.decembris – manā SAPŅU kontā iebira veseli 156 eiro!!! Par ko tik milzīgs cipars? Par katru sapņu vietnes ierakstu – VESELS eiro. Mīļš paldies par šo dāvanu!!!!!! Sapnis joprojām dzīvs! Lepns kā pāvs saņēmis jau 653.87 rokasspiedienus! Vēlreiz – sirsnīgs paldies par to!!! Palēnām, pamazītēm.. Pie-pil-dās 🙂
25.decembris – kārtējais mēģinājums radīt īsu ierakstu. Neveiksmīgs. Filmu diena. Nākotnes apcerējumi (jā, jau atkal).
26.decembris – atkal dejoju rumbu!!! Publiski. Kā ierasts – pārbijusies, vai nu vispār kaut kas sanāks.. Vienmēr ļoti bail, bet vienmēr tās bailes kaut kā izdodas pārvarēt. Kad vēlme realizēt sapni stiprāka par bailēm – ar rezultātu 0:1 uzvar SAPŅA ĪSTENOŠANA! Nu jau savu vēlmi uzstāties ar deju esmu realizējusi 3 reizes. Pieļauju, ka pārmaiņas pēc vajadzētu nodejot vēl ko citu. Bet ir cerīga sajūta, ka gan jau vēl paspēšu 🙂
27.decembris – vēl viens Ziemassvētku koncerts baznīciņā. Šogad tas pēdējais. Nav vairs katru vakaru pāris stundu mēģinājumu. Brīvi vakari.
27./28.decembra nakts – negaidīts pārsteigums šai ziemai – SNIEGS!!! Īsts sniegs! Pirmais sniegs manam kaķu puikam. Ziniet, nu tādu interesi par sniegu sen nebiju novērojusi! Bet, vai kā derētu to iedzīvināt arī cilvēkos. Jo īpaši pieaugušajos. Šitā pa sniegu izņemties!!! Ar TĀDU prieku!
28.decembris – starppilsētu izbrauciens. Secināju, ka jāatkārto ceļu satiksmes noteikumi. Ja uz ceļa gadās cilvēks, kas mēģina regulēt satiksmi ar sarkaniem karodziņiem.. Tas, ko spēju – atverot logu, uzjautāt – vai tagad VAR braukt??? Manis pēc viņš var visādi vicināties, man tas nedod nekādu informāciju. Nu ko, atkārtošana zināšanu māte.
Ehh, nu negribas šodien neko megadziļu aplūkot. Atstāšu dziļos ierakstus kādai no nākamajām reizēm. Šoreiz gribas viegli 🙂
Re kā, un ir man vēlējums mums visiem arī šoreiz – ja vien spējat un kur vien spējat, visur nesiet vieglumu iekšā. Ar smiekliem, ar humoru:, jā, ja nepieciešams – smejieties par sevi (jo īpaši – par sevi. un ir labi -paspēt to izdarīt pirmajam 😀 ). Jo īpaši – neveiklās situācijās. Nevis kaunēties par izgāšanos vai citiem patiešām neveikliem momentiem, bet no sirds izsmieties.. Nekad jau nav tā, ka tas dzīves ceļš rozēm vien klāts. Kur rozes, tur arī ērkšķi. Bet svarīgākais – attieksme! Esmu jau kaut kad šo minējusi – uz jebko var palūkoties no diviem skatu punktiem. No iespēju un no ciešanu (kāpēc es un par ko man tas viss!) aspektiem. Izvēloties pirmo, ikvienu izaicinājumu pārvarēt būs krietni vieglāk.
Uz drīzu tikšanos nākošajā ierakstā!
Saulainu, sirsnības un smiekliem piepildītu šo dienu vēlot,
Dace
