Labvakar, mani mīļie lasītāji!

Tas brīdis IR klāt. Stāsts, par kuru runāju pāris dienas iepriekš un ieminējos vēl šorīt agri no rīta, beidzot ir gatavs ieraudzīt saules gaismu. Ir sapucēts iziešanai plašākā sabiedrībā.

Beidzot izstāstīšu, par ko tieši rakstīju.

Stāsta nosaukums ir „Kā es satiku Veģetodistoniju un Depresiju un ko mēs tādu brīnumainu kopā paveicām”.

Iespējams, ka daži no jums jūtas ļoti vīlušies šajā brīdī.. „Ē, tad nu gan baigā sensācija, reāli boring..” [tulkojumā – garlaicīgi 🙂 ] Jā, apzinos gan, ka riskēju, vēlreiz par šīm tēmām runājot.Tomēr es riskēju katru dienu, jo īpaši pēdējos četrus mēnešus, tā kā…

Stāsts ir pavisam savādāks nekā tie, ko esam raduši lasīt, kad mūsu rīcībā nonāk literatūra par attiecīgo tēmu. Viss ar vieglumu, komisku pieskaņu un nekādas nolemtības sajūtas.

Grāmatiņa var izrādīties ļoti noderīga arī tad, ja nekad neesat saskārušies ar šīm viešņām. Tomēr, jo īpaši saprotams šis stāsts būs cilvēkiem, kas tādā vai citādā veidā ar kādu no abām savā vai savu tuvinieku pieredzē ir tikušies vai tieši šobrīd  klātienē tiekas ar kādu no šīm lēdijām. Ceru, ka, neskatoties uz grūtajiem pārbaudījumiem, stāsts spēs izraisīt smaidu jūsu sejā.

Un, ja man ļoti, ļoti paveiksies – varbūt tas spēs radīt iedvesmu arī rīkoties!

Gribas tomēr pieminēt, kāpēc tapa tieši tāds stāsts un tieši tagad.

Kā jau minēju šī rīta ierakstā, pēdējā laikā saņēmu daudz un dažādas sakritības šīs tēmas sakarā. Un šīs sakritības ir:

• Nesen kāds paziņa stāstīja: „nekad nebūtu domājis, ka dzīvē piedzīvošu ko tādu. Pirmajā brīdi likās, ka beigas klāt.” Ar vārdu tādu bija domāta veģetodistonija. Stāstīja, ka pašā sākumā esot nodomājis, ka laikam nav īsti normāls. Kā tā varot būt, ka kaut kas tāds uznākot un izraisot tik biedējošas un nekontrolējamas izjūtas.

• Diezgan līdzīgu frāzi pēdējā mēneša ietvaros kā atbildi uz ļoti ierasto jautājumu „Kā tev iet?” saņēmu no vēl kāda cilvēka. „Tagad jau ir labāk. Bet pirms pāris nedēļām man bija veģetodistonijas lēkme. Tu esi kādreiz ar tādu saskārusies?” (kuram nu jautātu..  kopā dzīvojām veselu pusgadu!)

• Un tad kā īpašu punktu uz ‘i’, kas mani pamudināja rīkoties, vēlos pieminēt Rainera atsūtīto vēstuli:  ”Klau, Tev jāizdod jauku humora un jaukuma pilnu rokasgrāmatu par trauksmi un V.D. kad tā uznāk. (Tu zini tajos brīžos noder kas jauks)”. Jā, zinu, ka noder. Paldies Tev, Rainer, par rakstītprieka iedvesmas dzimšanas brīdi.

Tā kā veģetodistonija ļoti bieži ierodas kopā ar depresiju, nolēmu uzrakstīt par abām 😉

Un, lai galīgi nebūtu tā, ka kaķis maisā, piedāvāju jums iepazīties ar pāris nelieliem citātiem no šīs grāmatiņas;) :

„Mūsu visu ērtībai un, lai mana stāsta rezultātā neciestu nevainīgi koki, turpmāk labprāt viņas abas apzīmētu šifrētā veidā – šādi: D un VD.”

***

„Tad, kad gadās saņemt atbildi, kuru neesi gaidījis, nemaz nevar tā uzreiz noreaģēt un uzdot vēl kādu papildus jautājumu. Grasījos jau atcirst, ka man viņas dzīvesveids arī nešķiet tā labākā izvēle, bet atcerējos, ka esmu atbildīgā par sadarbību. Tāpēc aprāvos un iedzēru mazu tējas malciņu.

Pievērsos VD. “Un tu, kāpēc ieradies Tu?” cik vien spēju, sirsnīgi jautāju. VD savilka uz augšu uzacis. Savilktas uz augšu uzacis reti kad liecina, ka gaidāms kas patīkams turpinājumā. To es no savas bērnības un skolas laikiem atceros. Savilka tad, kad kaut ko nebiju izdarījusi pa prātam. “Nu nevar būt, ka arī VD bija ieradusies tā paša iemesla dēļ,” pie sevis nodomāju.

VD pamāja ar galvu. Viņa dzird, ko es domāju? Kaut nu tā nebūtu taisnība! Lūdzu, nē! Viņa tiešām dzird? Ar acu sānu kaktiņu bažīgi paskatījos uz VD. Viņa pamāja vēlreiz. Aizvēru acis. Dziļi ieelpoju. Izelpoju ar garo izelpu.

Tajā brīdī jutos tā, kā parasti cilvēki jūtas, kad izsaka skaļi ne to glaimojošāko viedokli par kādu, kas pēkšņi uzrodas viņiem aizmugurē un visu dzird klātienē. Ziniet, par VD es visvairāk neglaimojošās domas to vairāku mūsu kopā būšanas mēnešu laikā biju domājusi. Viņa mani sakaitināja visbiežāk.”

Lai iepazītos ar visu grāmatiņu, sirsnīgs lūgums ierakstīt zemāk esošajā formā savu vārdu un e-pastu. Varat paļauties, ka jūsu e-pastus tālāk nevienam nedošu. Pašai vajadzēs. Jebkurā brīdī varēsiet arī atteikties no jaunumu saņemšanas, ja jums tie apniks. Katru dienu jūs neapgrūtināšu.

[mc4wp_form]

Ļoti, ļoti ceru, ka jums patiks šis stāsts.

Jauku vakaru vēlot,
Dace

 P.s. Ja tomēr nevēlaties nekur reģistrēties, varat atsūtīt e-pastu uz dacepavlovica@inbox.lv, aizsūtīšu jums grāmatiņu pati.