Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!
Sapņotavā viss notiek. Tikai aiz kadra. Nekur neesmu pazudusi. Realizējot savu jauno ideju – īpašu 30 dienu programmu “Ar katru soli tuvāk sev”, akcents šobrīd tiek pašai programmai. Negribas tā virspusēji – tikai rakstīšanas pēc kaut ko rakstīt. Lai ir saturiski, vērtīgi un iedvesmojoši. Tikpat labi gan par programmu, gan par šeit topošajiem ierakstiem runājot.
Nu jau kādu laiku intensīvi meklējot iespējas, arī atrodu. Secinājums viens un tas ir nemainīgs – jo vairāk dari, jo vairāk vari. Svarīgākais – darot daudz, neaizmirst arī par atpūtas brīžiem. Reizēm aizmirstu. Gribu izmantot daudzas iespējas. Nereti – vienlaicīgi. Un tad nu ir tā, ka… Klusums Sapņotavā garantēts.
Šīs nedēļas atziņa kalendārā: kāpēc nevienam neko nevajag censties pierādīt vai pārliecināt par savu taisnību.Tā kā jebkuram apgalvojumam prasās pamatoti argumenti – te arī būs.
- Tiklīdz mēģināsi kādu pārliecināt par savu taisnību, visticamāk, sastapsies ar pretreakciju. Jo vairāk centīsies, jo asāka reakcija. Tā vietā – vērts ieklausīties. Un sadzirdēt. Daudz lielāka jēga. Meklēt kompromisus. Nevis karot. 😉
- Dzīves pieredze, uztvere atšķiras. Reizēm daudz krasāk, nekā spējam iedomāties. Līdz ar to – atšķirsies arī patiesības. Ja vērtēsi visu pēc sevis (vai tā, kā rīkotos Tu) vienmēr izjutīsi vilšanos. Vilšanos vari aiztaupīt, ja saglabā sevī elastību. Un pieņem. Tev ir tā. Otram savādāk. Kaut ko salīdzināt var tikai vienas un tās pašas personas ietvaros. Nevis salīdzinot divus dažādus cilvēkus.
- Ja neplosies, necīnies un nemēģini citus pārliecināt par savu taisnību – vari aiztaupīt sev ļoti daudz enerģijas un laika. Ko pavadīt tā, kā pašam patīk.
- Ja vien kāds uz šīs pasaules zinātu to vienīgo pareizi modeli, kā dzīvot… Dari otram to, ko gribi, lai dara tev. (bet negaidi pretī …darot). Dari tāpat vien. Ko sēsi, to pļausi. Latviešiem vesela strīpa sakāmvārdu.
Lai Tev izdodas necīnīties par to, par ko mierpilni vari necīnīties, vairot labo sevī un ārpus sevis un dzīvot ar iekšēji mierpilnu pārliecību. Katram sava taisnība. Nevienam nekas nav jāpierāda. Katrs līdz atklāsmēm nonāk pats. Savā tempā. Sev vajadzīgā laikā un vietā. Un tieši tām, kas konkrētajam cilvēkam izaugsmei vajadzīgas.
Sirsnībā,
Dace
Pilnībā piekrītu. Arī man kaādreiz šķita,ka visiem jādara kā es daru-tikpat ātri, enerģiski,utt. Bet cilvēki ir tik dažādi un daži arī nekad nemainās… Pēc nopietnas saslimšanas sāku daudz ko pārvērtēt un pieļaut atkāpes. Tagad dzīvoju lēnāk. Bet vel nespēju pieņemt,ka no daudz kā jāatsakās?
Bet reizēm ir tā, ka .. iegūstam. Ar to, ka vairs neskrienam. Atsijājas mazsvarīgais un izkristalizējas prioritātes. Un kļūst pašam priekš sevis skaidrāka tā bilde. Vairs negribas nedz plosīties, nedz kaut kur bezjēdzīgi skriet. Sāc dzīvot apzinātāk. Vairāk izvērtē, kas tiešām nepieciešams un ko mierpilni var arī nedarīt.
Pēc pamatīgiem veselības pārbaudījumiem gandrīz vienmēr piedzīvojam fundamentālas iekšējas pārmaiņas. Un, ja tajā mirklī vēl nepamanām, ar laiku ieraugām – ko labu tas ir devis. Un kāpēc vajadzēja.. apstāties.
Katram, protams, savādāk. Tomēr no katras savas pieredzes var kaut ko mācīties. Un turpmāk rīkoties citādi. 😉