Labvakar šajā ļoti siltajā un arī vējainajā vakarā!
No rīta žēlīgi nokatījos – ārā tāds laiks .. Kā radīts lasīšanai! Un es vakar neko neuzrakstīju.. neraža! 😀 Neko darīt, varbūt man paveiksies un rīt arī uzlīs 😀 parīt gan ne, runā, ka tad visa vasara lietū 😉
Par ko gan šovakar? Hmm? Tā, lai būtu ne tikai noderīgi, bet arī izklaidējoši. Kaut ko tādu, kas divi vienā.. Akciju 😀 Varētu es diez kaut ko tādu no sevis ārā izdabūt? Mēģināšu 😉 Man nav ko zaudēt. Varu tikai iegūt. Katru reizi pati arī kaut ko varu iemācīties 😉
Šovakar lai iet – par pašizziņu. Jeb drīzāk par vienu no pašizziņas jomām 😉 Var gari un plaši diskutēt par jebko un tomēr itin nekam no tā visa nebūs liela jēga, kamēr nebūsim iepazinuši paši sevi. Sevi – komplektā ar visām labajām un ne tik labajām īpašībām. Gan savu saulaino, gan mazāk saulaino pusi. Jā, arī TO pusi, kuras esamību varbūt pat gribētos noliegt un apgalvot, ka mums tādas nav 😀 Ir jau ir gan. Pastāv neatkarīgi no tā, vai vēlamies to atzīt vai nevēlamies. Dikti patīkama tā mazāk saulainā puse nav. Pēkšņi sevī pamanīt ko tādu, par ko līdz šim esi domājis, ka tas tik kaimiņam, kolēģim, radiniekam utt. tāds nelāgs ieradums.. Un mūs nemaz neskar 😀
Lielu drosmi vajag, lai spētu ieskatīties arī savā ēnas pusē. Ne katrs spēj. Ir ļoti, ļoti viegli saskatīt no malas un ieraudzīt skabargu otra acī, kamēr baļķis vienā mierā ērti iekārtojies (un varbūt pat nedaudz jau apsūnojis) atpūšas tepat – mūsējā. Varbūt pat abās 😀
Kā lai iepazīst savu ne tik spožo pusi un kāpēc tas ir svarīgi?
Nu.. līdzsvaram jābūt 😀 Nobody is perfect (tulk. – neviens nav perfekts 😀 ) Pat perfektajam ir trūkums, ko sauc par perfekcionismu 🙂
Lai mēs spētu ar sirdi satikt otru cilvēku, vispirms jāiemācās satikt pašam sevi. Lai satiktu sevi, sevi jāiepazīst. Jo īpaši ēnas pusi vērts iepazīt. Tur slēpjas ļoti daudz atbilžu par to, kāpēc spontāni reaģējam tā, kā reaģējam un ko varam sevī pamainīt. Parasti jau vēlme pamainīt rodas, kad pašam paliek traucējoši. Tas dod nepieciešamo spēku un arī drosmi.
Pirmais pavediens, kas ātri ļauj ieraudzīt ne tik spožās īpašības ir – viss, kas mūs sakaitina otrā cilvēkā, ir arī mūsos pašos. Ja kaut ko redzot, ļoti uzvelkamies un to pavada teikums “Kā tā drīkst darīt?!”, diezgan ticami, ka kaut kas no redzētā mīt arī mūsos pašos. Un sakaitina fakts, ka otrs drīkst 😀 Kāpēc tā ir? Mēs nereaģētu uz kaut ko tādu, kas nebūtu mūsos. Jo īpaši tad ir, ja spēj sakaitināt. Tātad, otrs cilvēks faktiski dara labu darbu un tikai palīdz mums iepazīt kādu mūsu personības šķautni. Palīdz neprasot. Ir pelnījis pateicību nevis, piemēram, agresīvu pretuzbrukumu.
Otrais pavediens – situācijas, ar kurām saskaramies ikdienas dzīvē;) Kaut kas tāds, ko piedzīvojam regulāri, bet labprāt gribētu pārstāt piedzīvot. Klupšanas akmeņi labi parāda virzienu, kuru vērts papētīt dziļāk. Padomāt, ar ko tieši izpelnāmies vienu un to pašu situāciju atnākam pie mums atkal un atkal. Kas ir tas, ko līdz šim neesam ieraudzījuši? Kāpēc mācībstunda vēl nav beigusies? Nē, nu skaidrs – kāpēc nav- jo nav ieskaitīta kā pabeigta 😉 Bet, kas ir tas, kas neļauj pabeigt?
Starp citu, šo es ļoti daudz esmu pārcilājusi arī savas sapņu vietnes sakarā 🙂 Kas ir tas galvenais šķērslis, kas traucē piepildīties Lielajam sapnim visās tā variācijās? Saprotams, tas ar mani pašu vien saistīts. Bet kas tieši – joprojām meklēju atbildi. Kamēr atbildes nebūs, turpināšu rakstīt 😀 (hmm, varbūt te arī atbilde – vienkārši jāturpina? 😉 )
Trešais pavediens ne tik spožo īpašību atklāšanai sevī – visi tie vērtējošie pieņēmumi, ar ko sajūtamies labāki, pārāki u.c. salīdzināšanas rezultātā sadzimušie. Ar kuriem it kā paceļam sevi augstākā līmenī. Tipiskākie apgalvojumi: “Es jau nu gan tāds neesmu“, “Es jau nu gan tā nedarītu“, “nabadziņš, šitā viņš tālu netiks..” (komplektā ar skumju galvas nogrozīšanu pa labi un pa kreisi. Vairākkārt 😀 ) utml.
Tie ir tikai pieņēmumi, kas mums liek domāt, ka esam pārāki, labāki, gudrāki. Bet neesam jau. Un jautājums šajā gadījumā, kuru vērts papētīt dziļāk – kāpēc tik ļoti gribas sevi salīdzināt ar otru un mēģināt uz otra fona uzspīdēt 😉 Parasti iemesli ir diezgan sāpīgi – tostarp, mazvērtības sajūta un mēģinājums to kompensēt. Lai kaut nedaudz novirzītu domas no tā, kas pašam sāp. Jā, un arī lai pašam ar savām nebūt ne spožajām īpašībām nebūtu jāsatiekas. Vieglāk satikties ar tām, kas otrā cilvēkā. Bet vērtīgāk akcentēties uz savējām. Jo palīdz uz sevi paraudzīties ar citu redzamību.
Ceturtais – kategorisms. Ja par kaut ko esam ļoti, ļoti kategoriski un zinām, ka tikai mums ir taisnība, tātad, mums ir problēma 😀 Viss šajā dzīvē ir ļoti, ļoti relatīvi. Tādas vienas taisnības nemaz nav. Nav vērts taisīt kašķi par kaut ko, kur strīds jau pašos pamatos bezjēdzīgs.
Nevienam neviens ne par ko nav jāpārliecina. Vai jāpierāda. Tādā veidā var otru sāpināt, pazemot. To nevajag. Atļautais cīņas ierocis ir cieņa. Ja tai vēl pieliek klāt iecietību un sapratni, tad vispār ideālais komplekts. Ar tādu vienā mierā var iet tautās 😉
Ar iepriekšminēto četrotni var sākt pašizziņu, iepazīstot savu ēnas pusi 😉 Ko dos fakts, ja to iepazīsim? Sāks mainīties mūsu attieksme. Kad baļķi noveļ malā, rodas iespēja redzēt. Ieraudzīt sevi. Ieraudzīt cilvēkus sev līdzās. Un rodas vēlme šo to arī pārvērtēt. Rodas vēlme saudzēt. Gan sevi, gan otru. Un neļaut vairs ēnas pusē ienākt jaunām ēnām 😉
Sirsnīgu vakaru vēlot,
Dace
P.s. Šis ir 99-tais ieraksts, starp citu. Nu ko, varbūt izdosies jūs pārsteigt ar 100-to. Vai arī nē, vēl nezinu, kā man veiksies 😉