Rudens atnāca ar zeltu, zelts arī sapņu vietnē parādījās (jā, jā to es par šeit apmetušos klusumu). Tik ļoti to vajadzēja un joprojām vajag, ka ne pasacīt.
Un tomēr. Pirms klusēt tālāk, ir daži jautājumi, kurus vēlreiz pārcilāšu. Nudien nezinu, vai kādam no jums tas būs vērtīgi (patiesībā es nekad nezinu, kā būs), bet tas mani neapturēs 😉 Dalīšos ar to, kas nu ir.
Šis ir laiks, kad vairs nav no sevis iespējams aizbēgt. Piekritīsiet? Nu, piekrītiet, kaut vai manis dēļ 🙂 Bet ja nopietni, tik daudz depresijas skarto un veģetodistonijas nomocītu cilvēku, kā arī cilvēku, kas pavisam, pavisam apjukuši – nu neatceros, ka tik lielā koncentrācijas pakāpē būtu mēs piedzīvojuši to iepriekš.
Nē, es negrasos kļūt par apgaismotāju. tā ir elektriķu priekšrocība ar gaismas kermeņiem darboties 🙂 Tikai un vienīgi padalīšos savās sajūtās. Varu kļūdīties. Varbūt arī ne. Ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir atgriezties pie sevis.
Visuvajagpaspēt tūlīt un tagad, galīgi nav laika dzīves temps, piedāvājumu pārpilnība, pamatvērtību aiziešana ēnā un pavisam nebūtisku lietu izvirzīšanās priekšplānā.. un kā vēl var apjukt un vairs īsti nesaprast, kas ir kas.
Ir pienācis laiks pamosties. Un atgriezties pie sevis. Es joprojām ticu, ka tas ir vienīgais veids, kā pārstāt dzīvot haosā, ķert un grābt (bet īsti nezināt, ko un kāpēc) un visbeidzot apstāties. Vienkārši apstāties. Un atjaunot saikni ar savu dvēseli. Jā, tagad. Pat ja tas nozīmē apzināti iziet cauri nelielam depresijas posmam, tas ir daudz, daudz svētīgāk nekā turpināt skriet uz nekurieni. Un ne vienmēr atgriešanās pie sevis nozīmē depresiju. Zināmas skumjas var piemeklēt. Bet tās ir dziedinošas. Dziedinošas priekš cilvēka paša.
Padzīvojot klusumā, atkal noaktualizējās dažas tēzes. No vienas puses, nekā jauna, no otras – ir sajūta, ka var būt noderīgi. Tāpēc padalīšos:
Vienmēr Uzticies savām sajūtām! Neļauj dzelžainam prātam (visticamāk, kopā ar stereotipiem) vadīt savu dzīvi. Ļaujies tam, ko sajūti. Rīkojies tā, kā sajūti! Nav iespējams nevienam nodarīt pāri, ja esi līdz sirds dziļumiem patiess un īsts. Un pats galvenais – tu vairs nenodarīsi pāri sev. Pāri nodarām, kad sākam analizēt.. Un ja dikti daudz vārdu, dvēsele apklust.. Sākas prāta radīti pinekļi. Sākas ceļš uz nekurieni jeb drīzāk pa apli. Samērā bezjēdzīgu apli..
Tici sev un saviem spēkiem! Vienmēr tici. Pārstāj sev iestāstīt, ka tu nevari. Pārstāj klausīties citos, kas saka, ka tev nesanāks. Tici, ka vari. Tici, ka izdosies. Vienkārši tici no visas sirds. Un rīkojies!
Neatstāj novārtā to, kas tev svarīgs! Neviens cits nevar zināt un nekad nezinās, kas tev ir patiešām svarīgi. To vari tikai tu pats. Apzinies! Apzinies, sajūti, kas tev ir svarīgi un atmet – ko citi par to domās – šķēršļus. Dari, piepildi, rīkojies! Ir svarīgi, lai tu piepildītu to, kas tev tik ļoti, ļoti nepieciešams. Un ir svarīgi, ko tu par sevi domā.. Un arī šis ir lielisks veids, kā pie sevis atgriezties. Apzināties sevi. Atjaunot saikni ar dvēseli.
Pārstāj meklēt ārpus sevis to, kas JAU šobrīd ir TEVĪ! Tas, ka to neapzinies, nenozīmē, ka tevī tā nav. Tu nevari atrast drosmi ārpus sevis, tu nevari pārvarēt bailes ārpus sevis. Arī MĪLESTĪBU ārpus sevis neatradīsi. Kur nu vēl laimi.. Patiesībā itin neko ārpus sevis atrast nevar. Viss jau šobrīd ir tevī. Tev ir milzīgi resursi, kurus vērts sākt apzināt. Un pārstāt meklēt ārpusē to, kas jau šobrīd ir tevī.
Kāpjot ārā no viena ilūziju burbuļa neieripo nākamajā. Tas ir ļoti cilvēcīgi, kad no vienas galējības mēdzam otrā ieritināties. Reizēm, kad meklējam savu dzīves ceļu, ir tikai loģiski, ka meklējot maldāmies. Nu var tā gadīties. Tas ir svētīgi. Ja vien dari to pats. Ar saviem lēmumiem. Tomēr reizēm ir tā, ka bēgot no kaut kā, kas mūs sabaida, mūsos izraisa baiļu sajūtu, mēs aizskrienam prom no sevis. Vienkārši nošķeļam no sevis to, kas palicis par smagu. It kā tā nebūtu bijis. Bet – nekad nevarēsi būt pa īstam brīvs, ja atšķelsi.. Un nevarēsi sevi apzināties un sevi satikt. Tas nozīmē jaunus ilūziju burbuļus.. Ko var darīt? Tādā brīdī ir vērts APSTĀTIES. Pilnībā apstāties. Padzīvot klusumā. Sajust sevi. Pārstāt no sevis baidīties. Un ļaut sev piedzīvot visu. Arī bailes. Lai no tām spētu atbrīvoties uz visiem laikiem. Ļaut pašam sevi iepazīt.
Pārstāj skriet! Joņojot var aizjoņot prom no tā, kas tev patiešām svarīgs. No sevis. No savas dvēseles. Ir maz ticams, ka spēsi būt pa īstam laimīgs, ja turpināsi meklēt laimi ārpus sevis. Sevī un tikai un vienīgi sevī. Bet lai to apzinātos, jau atkal – ir jāapstājas. Un tādā brīdī tev vairs nevarēs neviens iestāstīt, kas tev nāks par labu un ko tev labāk nedarīt. Jo tu zināsi sirdī, zināsi dvēselē – kas ir tas, kas tev ir tik ļoti nepieciešams.
Paļaujies! Vairāk kā jebkad agrāk dzīvē esmu nonākusi pie atziņas – nav nejaušību šajā dzīvē. Nu nav! Bet, kad izdomājam ar prātu, kā labāk darīt – varam iestrēgt. Paļaujies, ka tu sajutīsi, kas tev nepieciešams un tu zināsi, ko iesākt tādā vai citā situācijā. Bet nevis rūpīgi izdomāta plāna punktos. Nē. Ar sirdi sajutīsi. Visbiežāk purvā iestrēgstam tad, kad no sevis prom aizejam. Neviens cits mūsu vietā pie sevis atpakaļ atgriezties nevar.. Paļaujies, ka tu to spēj! Tici, ka spēj. Un tev izdosies, gan redzēsi.
Ļauj sev saredzēt un sadzirdēt vairāk. Jā, jau atkal – klusumu vajadzēs. Bet arī – ir to vērts, lai spētu sevi apzināties. Atbrīvoties no akluma un kurluma, kas vēl pirms manis un arī daļēji manai paaudzei trāpījis diezgan pamatīgi. Pārstāj izlikties, ka neredzi, kas notiek. Pārstāj izlikties, ka tas, kas notiek, uz tevi neattiecas.. Lai beidzot pienāktu brīdis, kad adekvāti reaģējam uz situācijām. Nevis bailēs klusi nolienot.. Bet – rīkojoties. Un darot to, ko varam izdarīt, lai šo pasauli spētu padarīt gaišāku. Vienkārši padarīt gaišāku!
Lūdz palīdzību, ja tev tā ir nepieciešama! No vienas puses, protams, ir varonīgi tikt galā ar visu pašam. un tomēr. Ja tev ir vajadzīga palīdzība, meklē to. Cilvēki ir labestīgi (sirdī visi ir labestīgi, tikai daži varbūt aizmirsuši, ka tādi ir 😉 ) un tiešām palīdz. Ja var, palīdz. Un tas nav negods ar kaut ko pašam netikt galā. Daudz briesmīgāk ir mēģināt tikt un pilnībā sabrukt. Atmet lepnumu, atmet augstprātību – ja vajag, lūdz palīdzību. Mēs visi esam cilvēki. Un dvēseles saucienus jo īpaši spējam sadzirdēt. Ticu, ka spējam. Spējam taču!
Apzinies sevi. Kurp tu ej? Kurp vēlies nokļūt? Ko vari darīt, lai nokļūtu tur, kur vēlies nokļūt? Velti tam laiku katru dienu. Lai sevi apzinātos. Sajūti, kas tev vajadzīgs. Un attiecīgi rīkojies. Neatņem sev iespēju kļūt laimīgam.
Novērtē to, kas TEV dots. Ja tev ir divas rokas, divas kājas, divas acis, divas ausis, vari runāt, vari klausīties, vari sadzirdēt, spēj iet… Tas jau ir milzum daudz. Jumts virs galvas. Pats vesels. Veseli bērni. Novērtē to, kas tev ir. Novērtē cilvēkus, kas tev līdzās. Mums ir paradums nomainīt tos, kuri apnīk. vienmēr ceram, ka nākamie būs labāki par iepriekšējiem (jā, to es par kreisajiem solīšiem laulībā šoreiz vai pat šķiršanos). Ļoti negribu sagādāt vilšanos, tomēr diezgan ticami, ka tā nebūs vis. Un pēc kāda laika sāksi novērtēt to, kas tev bijis – ģimeni. Nē, nu ir protams izņēmumi, ka mīlestība ir pilnībā pagaisusi un tur patiešām – ja abi nevēlas – nekas vairs nevar sanākt. Es šeit vairāk par rutīnu. Rutīna esot traka, tā runā. Rutīna īstenībā ir iespēja izpaust savu radošumu! Ne jau cilvēkus jāmaina, lai no rutīnas izrautos. (cik ilgi mainīsi..?) Dažas jaunas nianses ikdienas dzīvē un izmaiņas pašā un .. rutīna vairs nebūs nekāds bieds. Drīzāk stabilitāte.
Un pārstāj uzņemties upura vai glābēja lomas. Pietiek ciest un pietiek mesties par glābēju katram, kas grūtību priekšā. Cilvēkam vari palīdzēt, ja to lūdz, bet caur glābšanu vari nogrimt arī pats. Cilvēks grūtībās norūdās. Uzticies otram, ka tam ir pietiekami daudz spēka, lai ar grūtībām tiktu galā arī pats. Ja lūdz palīdzību, palīdzi. Bet nedari otra vietā. Neatņem otram cilvēkam viņa pieredzi.
Pārstāj jaukties citu dzīvēs. Mēs neviens nekad nevaram zināt, kas otram ir vajadzīgs. Kā otram būtu labāk. TO zina tikai cilvēks pats. Cilvēka dvēsele to vienmēr zina. Pilnīgi pietiks, ja spēsi tikt galā pats ar savu dzīvi. Atbrīvo sevi no vēlmes kontrolēt citus. Ļauj sev piedzīvot brīvību.
Palūdz piedošanu un piedod. Sev. Un saviem līdzcilvēkiem. Arī tas nepieciešams, lai spētu atgūt brīvību savai dvēselei. Lūdz tik ilgi, kamēr sajūti – esi brīvs. Tev to vajag. Tavai dvēselei to vajag.
Lūdz! Lūgšanas ļoti spēj palīdzēt. Nenovērtē lūgšanu nozīmi par zemu. Tici, ka lūgšanas tiek uzklausītas. Vienmēr tiek uzklausītas. Un tu nekad neesi viens.
Mīli! Jā, kaut kad jau cilāju jautājumu par mīlestību, ka bērnībā reti kurš no mums saņēmis tādu mīlestības pieredzi, kādu būtu vēlējies saņemt. Lai. Tas ir pagājis. Un tas galīgi nenozīmē, ka mēs neprotam mīlēt. Ne tuvu ne! Un kā vēl spējam.. Dvēsele neko citu nepazīst – tā pazīst tikai un vienīgi mīlestību. Ļauj sev mīlēt. Ļauj mīlēt sevi. Mīlestība dara brīnumus. Tā spēj dziedināt dvēseles..
Tā. Desmit dienas klusuma un te nu rezultāts.
Bet to visu varēju pateikt arī trīs vārdos. Pienācis laiks pamosties. Atjaunot saikni ar dvēseli. Un atgūt to, pēc kā tik ļoti ilgojamies – atgūt iekšējo mieru. Un atvērt durvis mīlestībai.
Pārstāt meklēt pasaulē to, kas jau šobrīd ir mūsos. Apstāties. Un piedzīvot iekšējās brīvības un laimes sajūtu. Radīt sev citu pieredzi. Pieredzi, kur dvēsele spēj runāt. Un spējam to sadzirdēt.
Jauku vakaru vēlot,
Dace
