Šī nu gan bija viena interesanta diena! Hmmm… Nez – kāpēc 🙂

Pirmkārt, gribu pateikt milzīgu paldies visiem, kas mani šodien emocionāli atbalstīja. Gan zvanot, gan rakstot. PALDIES. Un uzķēra gan šo lielo nekaunīgi trakās idejas mērķi. Par ticību. Par spēku, ko reizēm paši neapzināmies. Par labo mūsos. Par sadošanos rokās. Par sapņiem, kas piepildās!

Otrkārt, paldies arī tiem, kas uztvēra savādāk.

Jūtu neapturamu vēlmi atreferēt vēlreiz pašu galveno (ir pilnīgi pamatotas aizdomas, ka ne visi ir tādi kā es, kas dievina garos lasāmgabalus. Gari runāt.. Gari lasīt.. Gari rakstīt..Ui, ģībstu, cik tas ir forši!).

Tātad, pa diagonāli nojoņojot manam trīsdesmit septiņtūkstošu rakstam, svarīgas stāsta detaļas var gluži neviļus palikt vai nu diagonāles labajā vai kreisajā pusē. A, tur tādas lietas sarakstītas… Izlasot tikai virsrakstu, kādam tiešām var rasties vēlme smagi nopūsties – tik tālu nu esam nonākuši.  Stāsts ir gluži par pretējo jeb to, ka tik tālu diemžēl kā reiz mēs vēl neesam nonākuši!

Tātad, idejas pamatmērķis patiesībā nemaz nav tik vienkāršs kā pirmajā acu uzmetienā šķiet – tas nav tikai nomaksāt tās kāviņaibijturtasuzvārds Daces parādus. Jā, es joprojām ticu, ka mans Lielais sapnis par brīvību piepildīsies (un, kā solīts, par šī sapņa turpmākās attīstības gaitu informēšu arī Jūs!)

Visas šīs idejas pamatmērķis – iekustināt cilvēkus ievirzīt domāšanu mazliet (nu labi, labi – pamatīgi) citādākā virzienā, atļaujot saviem sapņiem, lai kādi tie arī nebūtu, iziet ēterā. Pat, ja tā rezultātā, ir nepieciešams iziet ārpus komforta zonas. Vēlos sapulcināt līdzīgi domājošos vienuviet. Viss ir iespējams. Svarīgi ir noticēt. Paldies tiem, kas jau tic. 

P.s. “Klau, mana trakā ideja, es to šodien izdarīju. Varbūt tagad varam arī izgulēties?”

p.s.s. Padomājiet par saviem sapņiem. Kad vēl, ja ne tagad 🙂