Labvakar jūsmājās 😉
Šoreiz bez gara ievada – uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem 😉 Un šī vakara aplūkojamā tēma ir: māksla dzīvot tagadnē.
Tūkstošiem, nē miljoniem mūsu dzīves sekunžu mēdz izšķērdēties pagātnes nožēlā. Apmēram tikpat daudz (nē, neesmu veikusi konkrētus aprēķinus, vienkārši uz izjūtām pieņemu 😀 ) aiziet nākotnes apcerējumos – fantāzijās par to, kā dzīvosim nākotnē, kad būs vairāk tas un tas un tāpēc varēsim darīt to un to. 😀
Māc mani pamatotas šaubas (tas pēc pašas pieredzes), ka tas tomēr neatbilst patiesībai. Tie mūsu tālie nākotnes plāni, kad būs vairāk tas un tas, tad gan es darīšu.. Bet tā nu vēl būtu mazākā bēda. Trakākais ir tas, ka šādi dzīvodami, nespējam piedzīvot neko no tā, kas mums ir ŠOBRĪD. Ne saullēktu, ne saulrietu 😉
Pagātni nepieciešams atlaist un atstāt pagātnē. Tieši tāpēc jau tā ir pagātne 😉 Reizēm to izdarīt ir vieglāk kā domājam. Reizēm ne tik viegli. Caur piedošanu, sapratni un apzināšanos, ka katru savas dzīves mirkli esam izdarījuši to izvēli, pieņēmuši tos lēmumus, kas mums tajā brīdī likušies vispareizākie – ir vieglāk. Var palūgt piedošanu. Un piedot. Jo īpaši – piedot arī sev.
Nav jēgas sevi šaustīt par pagātnes kļūdām. Kuras patiesībā iespējams nemaz nav kļūdas, jo ļāvušas mums apgūt pavisam konkrētas mācības vai palīdzējušas mums izvēlēties savādāku dzīves ceļu. Tādu, kas mums vairāk piemērots. Ir man aizdomas, ka šo es laikam uz to savu milzīgo kredītu arī varu attiecināt. Ja par mācībstundām runājam 😉
Jebkādu pagātnes atmiņu nemitīga pārcilāšana savā ziņā liek mums arī iestrēgt pagātnē. Un kamēr vien tur atrodamies un ņemot vērā, ka vienlaicīgi pabūt divās vietās nevar, nespējam piedzīvot tagadni. Šo dienu. Šo konkrēto mirkli. Šo sekundi, kad lasāt šīs rindiņas (mīļš paldies, ka veltāt tām savu laiku 😉 )
Nākotnes apcerējumi var ļoti labi motivēt savā dzīvē ieviest pārmaiņas. Bet būtu labi dikti nepieķerties konkrētiem notikumiem nākotnē (kuri patiesībā var arī nenotikt) un vairāk akcentu likt uz šo mirkli. Dzīvot tā, lai neiegrimtu apcerīgā filozofijā, bet reāli rīkoties. To es ne tikai par sapņu īstenošanu domāju, bet vispār – par dzīvi kopumā – par situācijām, kas mūs tagadnē vairs neapmierina. Par situācijām, kurās jūtamies slikti, bet neko nedarām, lai tās mainītu! Neatlikt šīs it kā neatrisināmās situācijas/problēmas uz vēlāku laiku nākotnē, bet risināt tās šodien. Sākt rīkoties. Uzņemties atbildību – pieņemt lēmumus, kas ļauj dzīvot šodienā 🙂
Sekundes vērtību spējam izprast vien galēji trakās situācijās. Kad izdzīvojam, kaut būtu varējuši neizdzīvot. Brīnumainā kārtā aptveram, ka esam sveiki un veseli. Bet kā ar šo brīdi? Ar šo konkrēto mirkli? Vai tas nav pietiekami vērtīgs, lai mēs ļautu to sev piedzīvot? Negaidot neko tik kardinālu, kas ļaus novērtēt brīnumu, kas mums dots – iespēju DZĪVOT? 🙂
Johaidī jeb piķis un zēvele 😀 (piedodiet par pirmo vārdu, lūdzu – tas visvairāk man pašai domāts 🙂 ), mums patiesībā dots tik daudz! Mēs varam staigāt, runāt, klausīties, redzēt, just – mums ir divas rokas, kājas, acis, ausis. Ne visiem ir.. Ne visiem dotas it kā pašsaprotamas ‘lietas’. Kas tāds, ko ikdienā pat nepiefiksējam kā vērtību, kas mums dota. Piefiksējam vien tad, kad vairs nav.
Reizi par visām reizēm ir vērts apstāties.;) Apstāties un būt klātesošam katrā savas dzīves mirklī. Ja dzeram tēju, tad dzeram un baudām tēju. Ja dodamies basām kājām zālienā, tad sajust un piedzīvot – kā tas ir – basām kājām zālē stāvēt. Ja runājam ar otru cilvēku, tad paralēli nemēģinām darīt vēl 5 darbus 🙂 Pievēršot nedalītu uzmanību tam, ko piedzīvojam pašlaik.
Var lēni un pacietīgi to sajūtu uztrenēt. Attīstīt sevī spēju dzīvot tagadnē. Bet, lai dzīvotu tagadnē, pašam arī jāpiedalās 🙂 Nevar pārskriet pāri tagadnei un skriet tālāk, jo kaut kur dikti jāpaspēj. Un gluži neviļus paskriet garām savai dzīvei.
Tieši tāpēc tik svarīgi – lai ko arī nedarītu, visu darīt ar sajūtu – esmu tajā klātesošs, apzināti sevi apturēt un neļaut gremdēties pagātnes atmiņās vai nākotnes apcerējumos un nebūt domās aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm 😉
Sadzirdēt vēju un ieraudzīt zāles stiebriņu, kas tam līdzi noliecas. Ieelpot sevī vasaras smaržu. Pārstāt skriet. Apstāties. Mēs neko nevaram nokavēt 😉 Vienīgais, ko varam nokavēt – brīdi, kad dzīvojam tagadnē. Brīdi, kas šeit un tagad. 😉
Ar vissirsnīgāko mīlestību pret ikvienu no jums,
Dace
