Labvakar, manu lasītāj! 🙂
Par ko gan šovakar varētu parunāt? Lai būtu par šo – kā pašam sev palīdzēt grūtā dzīves mirklī?
Ik pa laikam dzīvē gadās periods, kad iet visādi. Un gadās kas tāds, kas izsit no līdzsvara, rada sajūtu, ka galīgi neveicas, un visur, kur vien redzi, zeltainiem burtiem saskati šo – bezizeja 😉
Ja nu gadījumā nekad dzīvē neesi saskāries ar ko tādu (kas gan maz ticams 🙂 ), no sirds novēlu, lai tas tā arī paliek. Ja nu tomēr ir gadījies, padalīšos pašas pieredzē, kā mēģinu tikt galā ar šāda veida situācijām.
Man palīdz. Varbūt palīdzēs arī Tev.
Standarta komplektā parasti iebirst vairākas lietas 😉 Citiem vārdiem, var gadīties tā, ka grūtajā brīdī vienlaikus neierodas tikai viena bēda vien. Ierodas vesels bars 🙂
Baram parasti vēl pievienojas arī šīs sajūtas – bezspēks, nolemtība, nespēja ieraudzīt risinājumus, gribas sevi vai nu žēlot, vai arī vainot, salīdzināt ar tiem, kam tajā brīdī klājas šķietami labāk..
Ko šādā mirklī darīt, kad liekas – visa kā ir par daudz un tiešām redzama tikai bezizeja?
Varianti ir. Izvēles vairākas 🙂
IZVĒLE:
Var nolaist rokas un skatīties bezizejas virzienā (parasti tas izpaužas kā skatīšanās vienā punktā, neko sev apkārt neredzot, bieži vien ievedot grūtsirdīgos apcerējumos par netaisnu dzīvi, pārcilājot neveiksmīgos notikumus pagātnē utt.). Citiem vārdiem, tā jau grūtā brīdi uzkraut sev vēl papildus smagumu. Pēc pieredzes – tas viss ne nieka nepalīdz justies labāk.
VĒL VIENA IZVĒLE:
Bet var arī palīdzēt sev piecelties. Teikt sev labus vārdus. Uzmundrināt sevi, izturēties pret sevi tā, kā izturētos pret sev tuvu cilvēku, kas nonācis grūtībās. Izturēties ar mīļumu. Atbalstīt. Nešaustīt un neko nepārmest. Vienkārši pieņemt, ka šobrīd viegli nav. Un noteikti atturēties no ļoti būtisku lēmumu pieņemšanas tādā brīdī. Emocijās pieņemti lēmumi parasti mēdz visu sarežģīt vēl vairāk. Lēmumi lai paliek brīdim, kad esi atguvies.
Kā palīdzēt sev piecelties? Var izraudāties (varbūt paliek vieglāk), var iziet pastaigā pie dabas, var vienkārši iet gulēt. Atpūsties. Kas svarīgi – atļauts viss, kas nepasliktina situāciju vēl vairāk. Paturot prātā šos vārdus: “Jā, šobrīd izeja nav saredzama, tomēr tas nenozīmē, ka tās nav.” Uzraksti uz lapas un noliec redzamā vietā: “Es sev palīdzēšu tikt tam pāri”. Un atcerēties par savu uzticamo sargenģeli, kas vienmēr ir līdzās. Arī tam taču var palūgt palīdzību. Nemaz nerunājot par Tēti, kam var jautāt un lūgt pilnīgi visu. Pat tad, ja tu esi viens, tu nekad neesi viens.
Un diez vai ir vērts bēgt no savām sajūtām. Pārslēgties uz ko citu, it kā grūtības nemaz nebūtu. Tādā veidā tās tiek noliegtas, it kā nemaz neeksistētu. Bet tās ir tavas sajūtas. Tās ir patiesas. Ļauj sev tās piedzīvot. Pat ja tās ir milzīgas skumjas, pat ja ļoti sāp.. Nebēdz no sāpēm. Atstumjot tās nekur nepazudīs. Tikai piedzīvojot, vari tās atlaist prom no sevis. Tikai tā vari tās izsāpēt. Nostumjot maliņā, tas joprojām dzīvos tevī. Un gaidīs nākamo piemēroto brīdi, kad izlauzties brīvībā..
TU NEESI VIENS, pat ja esi viens.
Atceries šos vārdus. Tie var dot lielu spēku un atbalstu. Mirklī, kad liekas – pamata zem kājām vairs nav. Varbūt tieši pretēji? Varbūt tieši tajā brīdī sāc nostāties uz stabilākā pamata, uz kāda jebkad savā dzīvē esi stāvējis? Ļauj norimt emocijām. Un paskaties sev apkārt vēlreiz. Ja smagums radies no tā, ka ilgu laiku esi dzīvojis ilūzijās un tikko aptvēris, ka tā ne tuvu nav realitāte – no sirds vēlos tevi apsveikt 🙂 Kāpēc tā? Dzīve ilūzijās ir daudz smagāka nekā dzīve, kas atkal ļauj nostāties uz savām kājām. Pats sev vienmēr esi pieejams un uz sevi vienmēr vari paļauties!;) Un tu nekad neesi viens.
Sirsnībā,
Dace
