Vakar piedzīvoju ko pavisam satraucošu un vienlaikus – neparastu. Smeldzīgs stāsts, bet ar ļoti cerīgu turpinājumu. Padalos.

—

Palūkojusies pulkstenī – redzu, ka tas rāda teju devīto vakara stundu. Vēl 10 minūtes! Varu paspēt, veikals vēl vaļā.

Steidzīgi noskrējusi pa kāpnēm, iesēdusies savā auto, pēc pāris minūtēm sasniedzu galamērķi. Tā, nu viss nepieciešamais man ir. Viss nepieciešamais, lai veiksmīgi tiktu galā ar lielo veļas kalnu, kas pats no sevis noteikti pa nakti neizzudīs. Viss ir. Veļas mazgāšanas līdzeklis, mīkstinātājs. Tūlīt ķeršos pie darba! Tik vēl pāris minūtes līdz mājām.

Sev nezināmu iemeslu dēļ izvēlos ne savu ierasto maršrutu. Krustojumā, kur parasti grieztu pa labi, aizbraucu taisni.

Pēc pārdesmit metriem ceļa vidū pamanu ko baltu. Pirmā doma – maisiņš? Tādus uz ceļiem gadās redzēt itin bieži. Bet, piebraucot tuvāk, redzu, ka “maisiņš” groza galvu un mirkšķina ačeles. Un pārējais nekustīgs. It kā zemei būtu pielīmēts.

Jūtu nelāgu dūrienu pakrūtē. Saprotu, ka neviens putns (pat īpaši drosmīgs ne!) negulēs mašīnai tieši zem riteņiem pašā braucamās daļas viducī. Nu ir taču izdzīvošanas instinkts. Visiem ir!

Apturu auto, izlecu no mašīnas. Ir bezgala bail (pirmo reizi, pēc ilgiem laikiem savā dzīvē atkal izjūtu REĀLAS bailes) ieraudzīt to, ko nāksies ieraudzīt. Bet skaidri saprotu, ka prom aizbraukt vienkārši nevaru.

Tas ir pilsētas centrs. Daudz mašīnu. Dažas brauc ļoti strauji. Ja aizbraukšu prom, viņu visticimāk kāds sabrauks. Varbūt pat nākamais auto. Nepamanīs, nepiebremzēs. Padomās, ka maisiņš. Nepamanīs, ka “maisiņam” ir arī acis. Un galva. Un knābītis.

Ar strauji pukstošu sirdi tuvojos baltajam kamolam. Mazās ačeles nenolaiž no manis ne acis.  Varonīgi turos, bet jau nākamajā mirklī izplūstu asarās. Tā ir kaija. Kaija, ar pilnībā salauztu kreiso spārnu.

Nevis neaptveramas drosmes, bet bezpalīdzības dēļ putns nekur nemūk. Neatceros, kad vēl tik ļoti būtu izjutusi otra sāpes un izmisumu kā savējo.

Ne mirkli nav sajūtas, ka tas ir “tikai putns” vai “ko tu, Dace, te ņemies, vienkārši brauc un mazgā savu veļu” vai “dabā tā notiek, izdzīvo stiprākais”. NĒ!!! Dabā tā nenotiek. Un nenotiks. Tas nav dabiski. Putns, visticamāk, notriekts ar auto. Auto nav daba. Tas cilvēku izgudrojums.

Un vienlaikus sajūtu šo – tas, kurš ir lielāks, tas ir atbildīgs par kādu, kas mazāks. Un visi ESAM viens.

Nez no kurienes prātā ieskrien R.BAHA “”Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” rindas. “..lidojums ir .. mīlestība. ” 

“Domā, Dace, domā! Tev ir jāatrod risinājums! Lai tur vai kas.” Šo skaitu pie sevis kā mantru.

Zvanu vetārstam. Neizdodas. Visiem vajag atpūtu. Arī tiem, kas ikdienā glābj citu dzīvības. Lai būtu spēka jaunām dzīvībām palīdzēt.

Ir sestdienas vakars, pulkstens rāda nu jau pāri deviņiem. Drudžaini domās pārcilāju savu draugu un paziņu loku.

Prātā ieskrien doma par savu bijušo kolēģi, simprocentīgu dabas un dzīvnieku mīli (zinu, ka šis cilvēks aizstāvēs ikvienu dzīvu radību un sapratīs arī mani. Sapratīs, nevis teiks, lai “liekos nu mierā, tā taču ir tikai  kaija”).

Par laimi, telefonā saglabājies numurs. Pēc mirkļa dzirdu Kristīnes balsi. Apsola atsūtīt numuru, kur tieši putnēniem palīdzību var saņemt.

Pa to laiku sazinos ar policiju. Pašvaldības. Tieku pie vēl viena numuru, kurā var meklēt palīdzību.

Intuitīvi jūtu, ka vispirms jāzvana uz Kristīnes atsūtīto. Mēģinu, bet pagaidām nesekmīgi.

Vizuāli tas izskatās tā: stāvu brauktuves vidū (sargāju SAVU KAIJU), vienu roku turu izstieptu mašīnu virzienā (cerot, ka man virsū taču nebrauks un ka tā mana plauksta noteikti tām liks piebremzēt) un otrā telefons. Citiem vārdiem – ar vienu acs kaktiņu vēroju kaiju, ar otru – mašīnas.

Mana klātbūtne ceļa vidū tiešām palīdz. Auto apbrauc riņķī. Piebremzē un apbrauc ar loku. Pieņemu, ka izskatos pēc “trakās”. Sejas izteiksme noteikti. Un arī tās manas acis.

Manis pēc. Ja vien tas palīdz.. par pārējo šobrīd maza bēda.

Turpinu zvanīt. Klausulē atskan tikai žēlīgi pīkstieni. Joprojām neizdodas. Nosūtu īsziņu. Gaidu.

Vēroju mašīnas, vēroju savainoto putnu. Un mēģinu vienlaikus cik necik parūpēties arī par pašas drošību.

Man, par lielu laimi, pamanu arī pirmos garāmgājējus. Lūdzu palīdzību. “Varbūt jums ir kādas idejas?” Sieviete un vīrietis uzmanīgi uzklausa visu stāstu. Vēlreiz mēģinu uzzvanīt arī vetārstam.

Klusībā ceru, ka tikko sastaptie garāmgājēji garām neaizies. Vienlaikus apzinos – katram brīva izvēle un nevienam nav nekāda pienākuma man un kaijai palīdzēt.

Šajā mirklī (visticamāk putns atjēdzies no šoka stāvokļa) kaija nolemj palīdzēt sev pati. Nu arī patiesā aina atklājas visbaisākajā skatā. Neaprakstīšu sīki. Puse no spārna karājas mata galā.. Šo ainu ilgi vēl neizdosies no atmiņas izdzēst. Tas nu ir skaidrs. Vienīgais, ko jutu – SĀP. Nu ellišķīgi sāp!!!

Garāmgājēji prom nedodas. Jūtos atvieglota. Vairs neesmu pilnīgi viena. (Ir tik labi nebūt pilnīgi vienai!!!) Pa to laiku saņemu atzvanu no numura, kur putnēniem palīdzot.

Saņemu norādes: “Paņemiet kasti. Nesiet uz mājām. Neatstājiet uz ielas. Neizdzīvos. Mums šovakar transports uz Rīgu aizbraucis, rīt no rīta domāsim, kā putnu dabūt šurp”.

Skatos uz kaiju. Sajūta tāda, ka līdz rītam gaidīt nevar. Mēģinu noskaidrot – ja tūlīt vedu pati, vai būs kāds, kas varēs NEKAVĒJOTIES palīdzēt? Uz ko saņemu atbildi: “jā, protams! Mums vetārsts 24 stundas diennaktī pieejams!”

Tātad, ir vajadzīga kaste, vajadzīgs līdzbraucējs (kas kasti pietur, ja nu gadījumā, putns tomēr mēģina no kastes izspraukties) un varam doties vairāk nekā stundas attāluma braucienā, lai nogādātu kaiju vietā, kur tā nekavējoties saņems palīdzību.

Un vēl tāda nianse, kā putnu tai kastē arī ievietot.

Tālākie pavērsieni – aizvien brīnumaināki.

Tuvējā veikalā nekavējoties tieku pie izvēles: “Ņemiet, kādu kasti jums vien vajag!” veikala darbiniece saka. Izvēlos divas lielākās. Viena no tām šķiet īpaši izturīga.

Pirms kasti piedāvāt kaijai, pamēģinu – vai maz vispār varu to mašīnā dabūt iekšā. Nav nekāds lielgabarīta auto. Veiksmīgi izdodas! Super, kaste mums ir.

No tuvējās mājas pāri pār ielu pie žoga pienāk kāda cita sieviete. To pamanījusi, tūlīt lūdzu palīdzību, varbūt ir kāda sega, vai kas tāds, ko varētu putnam riņķī aplikt, lai kastē varam iecelt?

Gluži necerēti saņemu daudz vairāk. No tās pašas sētas izsteidzas kāds vīrietis, tam pievienojas vēl viens un pēc mirkļa kaija jau atrodas kastē un pati kaste saudzīgi ielikta mašīnā.

Tagad tik atliek līdzbraucēju sadabūt. Palūkojos garāmgājējas acīs. “Kā tev ir, vari? Atbrauksi man līdzi?” Uz ko saņemu tūlītēju apstiprinošu atbildi.

Pēc mirkļa mēs abas un mūsu kaija dodamies ceļā. Tagad, kad neatliekamās lietas ir sakārtotas, nolemju iepazīties tuvāk. Galu galā nākamās gandrīz trīs stundas pavadīsim kopā. Noskaidroju sievietes vārdu. Aija.

(Aija, ja nu gadījuma Tu lasi šos vārdus, vēlreiz saku Tev milzīgu paldies par atsaucību, sirsnību, labestību un sapratni! Tiešām paldies, ka veltīji savu laiku, devi savu klātbūtni un mierināji satraukto putnu, kamēr mūs vedu uz palīdzības saņemšanas vietu.)

Un vienlaikus ienāk prātā, ka arī kaijai vajag vārdu. Aija palūko šīs dienas vārda dienas gaviļniekus. Mundra! Kaija tiek pie sava vārda. Mundra.

Pusnaktī esam klāt norādītajā vietā – Pūres pagasts, “Mačas”. Īsas formalitātes, iesniegums par Mundras uzņemšanu aprūpē. Un kaija tiek nogādāta drošībā. Saņem pretsāpju preparātus un tūlītēju palīdzību.

Mūsu Kaija Mundra ar salauzto spārnu nu nonākusi “Drauga Spārns” aprūpē.

Atpakaļceļā sajūta pacilājoša. Gandarījums. Un milzīgs atvieglojums. Pec pusdiviem naktī esam mājās. Vēlreiz saku milzīgu paldies Aijai. Atvadāmies.

Piebraucu pie mājas. Un vēl labu laiku nosēžu mašīnā. Šī bija viena neparasta diena. Viens neparasts parastas kaijas stāsts, kas nekad vairs nebūs parasta.

Šorīt sazinājos ar “Drauga Spārns” personālu. Kaija dikti dzīvelīga un spēkpilna esot. Ēdot, dzerot, pat mēģinājusi ieknābt! Kas esot īpaši laba zīme.  Tomēr spārnu saglābt neizdevās. Esot pilnībā sadragāts.

Neparastā kaija Mundra turpmāk dzīvos tieši starp tikpat neparastām kaijām. “Lidojums ir MĪLESTĪBA”. Bet vienlaikus mīlestība ir būt starp savējiem. Sev līdzīgajiem. Kur tevi saprot. Kur tevi pieņem tieši tādu, kāds tu esi. Un tā Mundrai būs.

Saku milzīgu paldies visiem, visiem, kas vakar palīdzēja. No visas sirds izsaku pateicību arī biedrībai “Drauga spārns”.  Paldies, ka jūs esat! Paldies, ka darāt to, ko darāt!

Tur ir simtiem putnu. Un daudziem tās kļūst par patstāvīgām mājām. Tādas tās būs arī manai kaijai Mundrai.

Paldies, ka izlasīji šo stāstu. Kopabūšanā ir spēks. Joprojām jūtu lielu aizkustinājumu un pateicību.

Mīļuma un sirsnības piepildītu svētdienu tev vēlot,
Dace Pavloviča

“Vieta, kur smelties spēku” dibinātāja

P.S. Un zini – kā? Tomēr padalos ar tīri praktisku informāciju arī. Varbūt jutīsi vēlmi atbalstīt. Ja jūti – mana kaija Mundra ļoti priecāsies. Tās tagad būs viņas mājas.

Un tur ir arī daudzi citi putni. Kas tieši tāpat katru dienu tiek izglābti. No visām malām. Sākot ar bezpalīdzīgiem mazuļiem, kas izkrīt no ligzdas, līdz pat lielajiem stārķiem, kuriem gadījies kādu negaidītu likteņa pavērsienu piedzīvot. Un tiešām arī paliek tur uz pastāvīgu dzīvošanu.

Biedrība “Drauga Spārns”,
AS Citadele banka, Konta numurs: LV07 PARX 0016 2032 7000 1

P.s.s. Bildē – Mundra. Mēģināja pacelties spārnos. Pati. Neizdevās.