Vakar nosacīti nejauši uzdūros kādam testam. Aizpildīju. Rezultāti bija interesanti: viena no stiprākajām pusēm – problēmu risināšana. Tā viss salikās pa plauktiņiem. Tad tāpēc to tik daudz… Jo man patiesībā patīk risināt. Un ne tikai patīk, bet padodas. Panāc tik šurp, problēma! Vēl nožēlosi, ka uzdrīkstējies!
Par stiprajām pusēm. Mums visiem, starp citu, tādas ir. Tev. Un arī Tev. Un jā. Tev arī! Pilnīgi simtprocentīgi visiem. Bez izņēmuma. Jautājums, vai zini savas stiprās puses, vai arī tik daudz laika līdz šim esi veltījis tam, kas tev padodas ne pārāk labi, ka aizmirsi pamanīt labo sevī. Un esi aizmirsis par saviem talantiem.
Slīdam līgani šī vakara tēmā iekšā. Kas ir tas, kas neļauj īstenot sapņus? Kas ir tas, kāpēc atsakāmies no dzīves par kuru sapņojam, bet neuzdrīkstamies sev domās atzīties, kur nu vēl pateikt skaļi? Kāpēc – tā vietā, lai izvēlētos iespējas, kuras mūs ved tuvāk saviem sapņiem, mēs zemu noliektu galvu (ne visi protams, bet … vairums gan) samierināmies ar to, kas nu ir. Ka jāturas pie tā, kas nu ir. Nav ko lēkt augstāk par… Kam tagad viegli. Paskat, cik daudz negāciju apkārt notiek, man vēl paveicies. Nav ko čīkstēt.
Kas ir šis nezināmais pretinieks? Tagad nopucē spoguli. Vajadzēs. Paņem. Un … iepazīsties. Tas esi tu pats.
Tu esi tas, kas neļauj sev justies labi. Neļauj sev justies laimīgam. Varbūt pat nepārtraukti izvirzi sev tik nesasniedzamas prasības, ka divu mūžu nepietiktu, lai tās vispār ieraudzītu. Jo ‘latiņa’ ir tik augstu, ka varbūt nojaut, ka kaut kur augšā ir, bet … neredzi vairs neko. Graujošais perfekcionisms, citiem vārdiem. Ja tāds tev piemīt, tad šajā brīdī ļoti labi saproti, par ko runāju. Nekad sev neesi labs diezgan. Lai ko arī izdarītu. Lai cik arī censtos. Viss ir daudz par maz. Viss ir sīkums. Absolūta sevis nenovērtēšana un savu vajadzību noliegšana. Absolūta sevis necienīšana. Un visaugstākajā pakāpē … arī sevis nemīlēšana.
Labi. Tā pusbēda. Tūlīt atspoguļošu traģēdijas cienīgu epizodi turpinājumā.
Tu, būdams perfekcionists, saprotams, ne tuvu neesi perfekts. Sev to atzīt ir visai grūti. Jo tad vispār eksistencei jēgas nav. Vai nu perfekts, vai nu… Bet Tev riņķī ir cilvēki. Un tas, ko redzi – tie ir veiksmīgi, vienmēr jautri, vienmēr smaidīgi, vienmēr tik valdzinoši cilvēki, kas gluži neviļus tev atstāj ideāla cilvēka iespaidu. Perfekta. Un tu sāc neapzināti salīdzināt savu dzīvi ar viņējo. Protams, ka kritīsi vēl dziļāk bedrē. Jo tava dzīve salīdzinājumā ar šī cilvēka dzīvi, visticamāk, vislabāk būtu raksturojama ar vārdiem diez kas nav… Kaut arī tava fantāzija, par to, kā dzīvo un kā patiesībā iekšēji jūtas cilvēks, kas ir tavs “perfektā tēla” avots ir un paliek tikai tavs iztēles auglis. Ne tuvu patiesībai.
Otrs variants. Tu – satiekoties ar cilvēkiem (nekā personīga, protams!), saproti, ka viņi diez kas nav… Labi, ka tu tāds neesi. Labi, ka tevī nav skaudības, labi, ka tu neesi tik greizsirdīgs, labi, ka tu neesi tik egoistisks.. Labi nav. Un tūlīt pateikšu – kāpēc. Visas īpašības, kuras atpazini tajā diez kas nav cilvēkā ir arī tevī. Visas kā viena. Jautājums, cik dziļi apspiestas. Cik rūpīgi noslēpušās tavas personības dzīlēs. Tu nevari atpazīt neko tādu, kas nav tevī. Jo tu nezinātu, kas tas ir. Neprastu pat nosaukt vārdos.
Lūdzu, neņem ļaunā. Es vienkārši šovakar stingri apņēmos neko nepiepucēt. Neuzvilkt nevienu pūkainu čībiņu nevienam vārdam, kas pamanīsies atrast vietu šajā rakstā.
Tālāk. Ja šajā brīdī Tev vēl vispār ir kāds sapnis, tad tas pie dzīvības turas ar pēdējiem spēkiem. Drīz izlaidīs pēdējo dvašu. Ja tūlīt pat nesāksi kaut ko darīt lietas labā. Precīzāk, sevis.
Kas notiek tur, tajā “neesmu gana labs” ilūzijas burbulī? Viss, ko dari, taču ir pašsaprotami. To taču katrs varētu. Ja vien tu būtu kaut nedaudz gudrāks. Vai tievāks. Vai apsviedīgāks. Vai tev, nu johaidī, vismaz būtu vairāk naudas. Tad gan tu… Ko tik nedarītu..
Te ir pirmais asniņš atbildei – kāpēc es sev neļauju īstenot savus sapņus – un atbilde ir: jo es neesmu tā vērts, lai tie piepildītos. Es nevaru tos piepildīt, jo man nav laika. Es nevaru tos piepildīt, jo to neviens nesapratīs. Es nevaru, jo….. simtiem argumentu. Un kvēlais sapnis ar pēdējo dvašu arī izdziest.
Katrs “neesmu gana labs” cilvēks cīnās ar ļoti zemu pašvērtējumu. Un tikpat zemu pašapziņu. Un vēl daudz ko tik zemu, ka pat visu vārdos uz sitiena nenosaukt. Un tad – pats traģiskākais – vienas personas ietvaros (savas) mēģina pierādīt (sev), ka ir uzmanības vērts, mīlestības vērts, ievērības cienīgs, nozīmīgs utt. Sāk vēl vairāk strādāt, vēl vairāk darīt, vēl vairāk skriet, lai visur visu paspētu. Darīt arvien vairāk un vairāk, un vairāk. Un visai ticami, arī vairāk tērēt. Pērkot lietas, kas pašam īsti nemaz nav vajadzīgas. Bet “esmu tā vērts”. Un pērku. Katastrofālu iekšējo mīlestības deficītu ar mantām uz brīdi piepildīt var. Vai vismaz kamēr atrodies veikalā. Pēc tam iekšējais tukšums uzbangos ar jaunu sparu.
Un tad, skrējis bez atelpas un spējis pierādīt, ka ir iespējams atrasties piecās vietās vienlaicīgi, šis cilvēks vienā dienā attopas uz gultas. Pēkšņas slimības vai traumas nopļauts. Un, iespējams, gultā paliek uz vairākiem mēnešiem. Vienlaikus iegūstot daudz laika padomāt. Kurp skrējis. Kurp gribēja paspēt. Un ko īsti kam gribēja pierādīt. Un kāpēc sevi tik ļoti nemīl, ka no visa, kas pašam sirdī svarīgs, ir atteicies. Tostarp, arī no saviem sapņiem. Galvenā spēka un iedvesmas avota, kas mums, katram cilvēkam, dots. Kur sirds, tur mīlestība. Redzi kā sanāk?
Sapņu īstenošana ir vistiešākais mīlestības pret sevi apliecinājums. Ja īsteno savus sapņus, tātad mīli sevi. Un, ja mīli sevi, spēsi mīlēt arī citus. Tātad, vairot mīlestību arī citu cilvēku sirdīs.
Šis nav ar sazin tur kādiem, kārtējiem sniegputeņiem atpūsts raksts. Raksts top manas pieredzes ietvaros. Esmu izgājusi tam visam cauri. Un atsevišķiem posmiem – pat vairākkārt.
Ja pats ļauj sev darīt pāri, nebrīnies, ka cilvēki to dara. Ja pats sevi necieni un nerēķinies ar savām vajadzībām, nu neceri – ka citi rēķināsies. Nevajag tos asos konfliktus. Vairumā gadījumu tu to otru cilvēku pie vietas nepieliksi. Jo pati problēmas sakne jau slēpjas tevī. Tavā attieksmē pret sevi pašu.
Bet ir brīži, kad ir jāpieceļas un ir jāiet prom. Tev nav jāklausās nedz pazemojumi, ne jāpieredz necilvēcīgas lietas. Nevienam nav tiesību otru pazemot. Tev nav jāstāv ar zemu noliektu galvu un jāuzklausa, cik stulbs vai cik neizdevies tu esi. Un ja tavā klātbūtnē to kāds augsta līmeņa cilvēks dara otram, tu drīksti nestāvēt klusu. Un iejaukties. Par cilvēcību nekā svarīgāka nav.
Zini savu vērtību. Novērtē sevi. Izmet to perfekcionismu miskastē. Un nekad vairs nevelc no miskastes ārā. Paskaties uz sevi objektīvāk. Kaut nedaudz. Tev ir stiprās puses! un kā vēl ir! Tev nav jādara, kā dara citi. Tev ir savs ceļš.
Tev nav jāiederas starp cilvēkiem, kas nav tavi cilvēki. Tev nav jānolauž savi spārni tikai tāpēc, kas tev līdzās ir cilvēki, kas savus spārnus aizvēruši uz visiem laikiem. Nenodari to sev!
Ir labi pilnveidoties. Uzkrāt zināšanas. Mācīties. Apgūt ko jaunu. Bet tikai tad, ja tas veicina tavu talantu attīstību. To, kas tevī jau ir stiprs, to arī attīsti! Netērē savu laiku, lai iemācītos to, kas tev nekad nav padevies. Katram savs. Visiem nav jābūt matemātiķiem, jo ir vajadzīgi arī mākslinieki. Un slīpēt var to, kas ir. Nevis to, kā tevī nav. Protams, jebkuru prasmi var attīstīt. Bet… nevajag. Labāk savā komandā pieaicini kādu, kam stiprā puse ir tur, kur tev ne tik stipra.
Pašvērtējums. Jo pārliecinātāks būsi, jo mazāk iekulsies situācijās, kurās kāds tevi izaicina vai mēģina pārbaudīt tavas robežas. Jo veselīgāku viedokli par sevi izveidosi – jā, man ir gan ļoti labas, gan ne tik labas īpašības – un labāk sevi pazīsi, apkārtējo attieksme pret tevi arī pamainīsies. Jo būs mainījusies TAVA ATTIEKSME PRET SEVI. Kad sāc sevi pa īstam novērtēt, nevis tikai ‘kapāt’ par to, kur neesi gana labs, arī citi sāk novērtēt.
Un kādā brīdī tev sāks kļūt stipri vienalga, ko kaimiņi/kolēģi/ citi cilvēki par tevi domā. Jo tavas attiecības pašam ar sevi izvirzīsies pirmajā plānā. Es joprojām domāju, ka tas ir pats svarīgākais. Spēt pašam ar sevi labas attiecības izveidot. Un tad tikpat kvalitatīvas vari veidot arī ar citiem cilvēkiem.
Un pēc kāda laika jautājums “Kāpēc es neļauju īstenot sev savus sapņus? ” tavā namā vairs neatskanēs. Tu ķersies klāt pašam kvēlākajam un bez minstināšanās spersi soli, lai to īstenotu. Neko vairs neatliksi uz vēlāku laiku, kad tev būs vairāk laika, naudas vai citi tamlīdzīgi apgalvojumi. Jo vēlākā laikā nebūs vairāk laika…
Ej ar paceltu galvu, lai kas arī nenotiktu. Un nešausti sevi par to, ka ne vienmēr izdodas tieši tā, kā bija cerēts. Vienmēr nemaz nevajag tieši tā, kā cerēts. Neturi sevi stingros grožos, neizvirzi sev neadekvāti augstas prasības, kuras cilvēkam nemaz nav lemts sasniegt. Pamani labo sevī un izturies labi pret sevi.
Tā paceltā galva nenozīmē augstprātību. Vienkārši zini savu vērtību un nevienam neļauj to noniecināt. Un, pirmkārt, … nenoniecini sevi pats.
Pārstāj klausīties cilvēkos, kas saka, ka tev nekas nesanāks. Un nesaki šos vārdus sev arī pats. Tie ir meli. Bet, ja pats sev iestāsti, tad vienā brīdī sāc ticēt, ka tiešām nekas nesanāks. Un ka neko savā dzīvē nevari mainīt. Ka tev nav lemts. Nu nav tā! Dzīve nav ciešanu pilns izturības pārbaudījums. Ja vien neizvēlēsies sev, lai tā būtu… Kā veca plate atkārtošos – tavi sapņi, kas dzimuši tavā sirdī, ir tavās rokās. Piepildīt tos vai atteikties: izvēle tava.
Kā parasti – raksts tikai un vienīgi pārdomām. Varbūt noder.
