Mīļš sveiciens Tev šajā pirmdienas vakarā!

To, ka gaisā jūtams pavasaris – apliecina kā putnēni, tā arī sajūta. Iekšējā sajūta. Kas radās pastaigas laikā gar jūru. Jūra paliek pavasarīga. Dzirdamas teju vai vasarīgas viļņu šalkas. Ja vēl piever acis uz sniegu. Un vēl diezgan manāmo gaisa spirgtumu. Un… mīnusiem. Jā. Pavasaris tuvojas.

Šodien aktualizēšu tēmu – kāpēc pagātne ir jāatstāj pagātnei? It kā jau elementāri. Visiem zināms – kamēr dzīvo pagātnē, nespēj dzīvot tagadnē. Tēlaini runājot, vienkārši nevari atrasties divās vietās vienlaicīgi. Un tāpēc nespēj redzēt un piedzīvot to, kas notiek šeit un tagad.

Kāpēc ir svarīgi piedzīvot tagadni? Jo pēc mirkļa arī tagadne kļūs par pagātni. 😉 Un ja turpināsi apcerīgi prātot par visu, kas bijis – izdzīvojot un pārcilājot kaut kādas situācijas atkal un atkal – faktiski vienā brīdī vari attapties, ka tā arī neesi īsti dzīvojis. Ārpus šī mirkļa dzīvot nevar, jo nekas cits, kā tikai šis mirklis patiesībā mums nepieder.

Pagātne. Katram no mums ir bijušas situācijas, kas beigušās gana sāpīgi. Varbūt daļēji pašu atbildība, bet varbūt bijām tuvu – un tiem, kas tuvu, vienmēr trāpa visspēcīgāk. Viens ekstrēmi smags ierocis – vārdi. Tie var dziļi ievainot. Ne mazāk sāpīgi –  līdzcilvēku rīcība (nodevība, vienaldzība utt.) Un sāp. Gadiem sāp. Ja nu turpina sāpēt vēl šobaltdien….

…ir pienācis laiks atbrīvot savu sirdi no smaguma. Lai vari tagadni ieraudzīt. Lai vairs nepalaid garām to, kas notiek šobrīd!

Sāpīgais notikums – pagātne. Tur pilnīgi neko vairs nevari mainīt. Tas ir beidzies. Tā ir. Sāpīgi, mazāk sāpīgi – bet faktu par nebijušu padarīt nevar. Jo ilgāk turpini sevī izdzīvot šo nepatīkamo situāciju atkal un atkal, jo vairāk uzturi to ‘dzīvu’. (sajūtās būs līdzīgi – it kā tas viss notiktu šobrīd – šajā mirklī) Jo vairāk uzturi to sevī ‘dzīvu’, jo vairāk ciet. Jo vairāk ciet, jo vairāk sāp. Apburtais loks.

Risinājums?  Nebūšu oriģināla sakot – …PIEDOD… Tomēr, manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā atgriezt sevi dzīvei tagadnē. Piedot.  Piedot tam, kas tevi sāpinājis… Piedot, jo tieši piedošana darīs tevi brīvu.  Piedod pa kriksītim. Pa mazam solītim. Un vienā brīdī tas smagais akmens novelsies no sirds prom. Paliks viegli un gaiši ap sirdi.

Reizēm vajag uzmeklēt klātienē un pateikt: “es Tev piedodu”. Reizēm nevajag. Gadās arī tā, ka tas vairs nav iespējams, jo cilvēks, kuram vēlies piedot, šajā pasaulē vairs nav. Tad piedod savā sirdī. Un atlaid pagātni. Viss. Tas ir beidzies! Neauklē šo sāpi sevī atkal un atkal. Tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tikai turpina radīt papildu pārdzīvojumus un ciešanas. Izdegsi… Nenodari to sev. Neesi pats savu ciešanu avots.

Iepriekšminētais tieši tāpat attiecas uz ļoti pozitīviem pagātnes notikumiem. Kuros gremdējies atkal un atkal. Jo gribētos piedzīvot vēlreiz. Ar sajūtu – žēl, ka tas ir beidzies. Žēl, ka tā vairs nav. Žēl, ka tā vairs nebūs. Tomēr.. kā gan tu zini, ka nebūs? Kāpēc domā, ka tas bija labākais, kas jebkad ar tevi noticis? Pat, ja bija – tad – līdz šim labākais. Bet tu taču nezini, vai uz priekšu nebūs vēl labāk.

Nemēģini par katrām varītēm turēties pie tā, kas bija. Bija un ir beidzies. Ja turēsies pie “bija”, nepamanīsi to labo, kas tavā dzīvē IR šobrīd. Dzīvojot pagātnē, vienkārši būsi akls pret tagadni. Un kad neko neredzi, neko arī nevari pamanīt. 

Pagātnes pieredze rada mūsos briedumu. Īpaši tie grūtie pārbaudījumi – tie slīpē asi, bet pamatīgi. Cilvēki pēc pārbaudījumiem vai nu ceļas divkārt spēcīgāki vai (ja daudz par smagu)… salūst. Pēc salūšanas piecelties krietni grūtāk. Reizēm vajag cilvēkus, kas palīdz. Reizēm cilvēks spēku sevī atrod pats. Ceļas no tā zemākā punkta saviem spēkiem. Ar citu apziņas līmeni. Citu izpratni. Un spēju redzēt to, kas acīm nesaredzami. Ceļas ar sirds redzamību.

ja sirds vairs nav sāpēs sastingusi, tad tā spēj arī mīlēt.

Negribu, lai tev sāp. Vai pavadi savu dzīvi ciešot. Katram no mums ir bijuši grūti periodi. Grūtības būs ik pa laikam. Tomēr – atstāj pagātni pagātnei. Izvēlies dzīvi, kas šeit un tagad. Tikai šeit un tagad vari būt laimīgs. Un brīvs. No visām važām, kas tevi savulaik sasējušas. Un pagātne lai paliek tur, kur tai jābūt. Pagātnē. Caur piedošanu piedzims brīvība. Un varēsi atkal mīlēt. Brīvi un bez bailēm mīlēt.