LIELS sveiciens Tev, manu lasītāj! 😉
Tad nu tā. Par visu pēc kārtas kā saka. Vajadzēja pauzi, paņēmu pauzi. Nav tā, ka atsakos rakstīt. Turpināšu. Bet pauzes visticamāk būs arī turpmāk 😉 Ai, nu man tur tā – padodas pārstrādāties 😀 Un ja savlaicīgi nepasaku stop, padodas vienkārši neapskaužama spēku izsīkuma kulminācija.
Dikti gribas uzreiz par to trešo grāmatiņu parunāt – to, kas praktiski gatava. Tā kā saņēmu jautājumus no diviem savstarpēji nepazīstamiem (!) 😉 cilvēkiem, uzskatu par savu pienākumu publiski atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem arī šeit.
Jautājums, kā jau varbūt daļa no jums nojauš – bija aptuveni šāds. “Klau, kā tieši tu raksti to grāmatu?” Tik tālu piekritīsiet nekā aizdomīga. Rakstu kā visi. 🙂 Ieslēdzu datoru, tad atveru … 😀 Tomēr nākamais jautājums: “Vai tu tiešām dzirdi balsis?” (turklāt, uzdots ļoti saudzīgā un iejūtīgā veidā) gan manī izraisīja dažādas emocijas. Var jau būt, ka būtu forši dzirdēt un man kā ārkārtīgi radošai būtnei, kas apveltīta ar spilgtu iztēli tas tāds nieks vien būtu, tomēr atbilde ir noliedzoša “nē, nedzirdu vis.”
“Bet ko tad īsti tu tur pieraksti?” jautātājiem tikpat liela neatlaidība iet līdz galam noskaidrot visus neskaidros jautājumus kā man savu Lielo sapni īstenojot. Tad nu atzinos, ka pierakstu to, ko sajūtu. Precīzāks formulējums varbūt būtu šāds – rakstu jautājumu, uzreiz rakstu atbildi 🙂
Tiem, kas varbūt skumji nogroza galvu šajā mirklī žēlsirdīgi domājot, ka labāk jau nu vienkārši būtu tās balsis dzirdējusi, arī man atbilde jau ir kabatā. Man ir kas sakāms. Kaut kā pavisam nejauši Gilbertes romānam ‘ēd, lūdzies, mīli’ atkārtoti uzdūros. Atveru un lasu, kā Liza pati ar sevi tur sarakstās.. Man tāds atvieglojums.. 😀 Neesmu vienīgā. Bez manis vismaz vēl viena burvīga (re, re – kāds man pēc šķiršanās no zemā pašvērtējuma īpašības vārds parādījies) būtne šitā komunicē.
Labi, tagad mazliet nopietnāku nokrāsu. Nosaucu to grāmatiņu par sarunu ar Dievu, kas mīt manī. Varbūt tas kādam par traku. Nu tiem, kas netic nekam, nav mans nodoms pierādīt pretējo. Es kaut kā grūtos brīžos tomēr paļaujos uz Dieviņu. Cenšos labajos arī atcerēties, bet nu sanāk ne tik gludi kā tajos, kad grūti. Jautāsiet par ko man grūtums? Ehh, nu gadījās vēl pāris ķibeles, bet kuram tad nav problēmu. Visiem ir. Un tie, kas saka, ka viņiem problēmu nav – tie vienkārši vēl nezin, ka ir 😀
Nu, saņemšos un pavisam nopietni. Noskatījos filmu par Pelnrušķīti. To, kas pati svaigākā no visām versijām.
Miniet, kas notika tālāk. Pareizi! Es aizdomājos. Pieņemu, ka Pelnrušķītes sižetu nevienam nav jāpārstāsta. Labā mamma, ļaunā pamāte.. Mamma, kas stāsta – esi drosmīga un pret visiem laipna. Pamāte, kas, redzēdama, cik ļoti Pelnrušķīte turas pie mātes teiktajiem vārdiem teju uz galvas apsēdusies un izmanto vienkārši vājprātā..
Kāds mans galvenais secinājums? Mamma labā ne nieka neiemāca Pelnrušķītei realitāti. Ārpus drošajiem mūriem (es to drīzāk par mucu gribētu saukt), ir pavisam citādāka pasaule. Visi cilvēki nav gaiši. Visi nav nu kā lai to maigāk pasaka.. Ai, lai nu paliek. Pamāte iemāca izdzīvot. Nē, nē – nepārtrauciet vēl lasīt. Nebūs te sīka un smalka filmas iztirzājuma.
Šo es vairāk par mūsu dzīvi. Vidi, kurā atrodamies. Cilvēkiem, kas mums līdzās. Kas tad ir tie, kas mūs visvairāk norūda, liek atmodināt iepriekš nekur nemanītus iekšējos spēkus un paveikt reizēm nepaveicamo? Ne jau tie, kas glauda pa spalvai. Skarbie, riebīgie, nejaukie, cilvēki, kas ļaunprātīgi izmanto savu vajadzību un iegribu apmierināšanai. Lūk, šie cilvēki ir tie, kuriem pateicoties varam augt. Iemācāmies novilkt robežas. Iemācāmies par sevi pastāvēt. Tēlaini runājot ‘kost’ ja jūtam, ka savādāk nevar un savādāk nesapratīs, ka par tālu, daudz par tālu jau iets..
Nē, nu var jau katrā lietā kaut ko pārdomu veicinošu saskatīt (to es par sevi te mazliet paironizēju). Un tomēr – kas vēl labāk spēj iemācīt labestību un cilvēcību kā ne fakts, ka uz savas ādas esi pabaudījis pilnīgi pretējo?
Tā, ar kaut ko šis ieraksts arī jānofinišē. Ir svarīgi ticēt labajam cilvēkos, bet uz tā fona nav ļauts sevi par paklāju izmantot.. Tas viens.
Otrs – ir labi, ka esam dažādi. Varam mācīties, ko nedarīt. Ja nebūtu piemēra, i nezinātu, kā tas ir, kad sāp. Īsāk sakot, ko uz savas ādas izbaudījis, to otram nedarīsi. Ja vien neapzināti gadīsies, bet tīšuprātu – visticamāk, ka ne.
Trešais (nezinu, kāpēc man vienmēr ir sajūta, ka vajag vismaz trīs lietas atrast 🙂 ) – Pelnrušķīte ir brīnišķīga būtne, sievišķīga līdz sirds dziļumiem, patiešām gaišu dvēselīti, bet – daudz par naivu.. Kamēr pamāte nepārkāpj visas neiespējamās robežas, diez vai viņa būtu apguvusi prasmi par sevi pastāvēt.. Ir fantastiski, ja spējam būt labestīgi, iecietīgi, sirsnīgi un galvenais CILVĒCĪGI. Bet naivumā tomēr nedzīvot. Visi tādi nav. Visiem nevajag uzticēties. Un citus jātur pavisam drošā attālumā.
Viss, šovakaram pietiks. Katram jau no mums sava ēnas puse. Neviens jau nav balts un pūkains. Kam tarakāni, kam utis, kam citi zvēriņi.. 🙂 Tā galvenā raksta morāle laikam tomēr šāda – vairojam labo, bet neļaujam sev pāri darīt. Un akli neuzticamies. Nevienam nav tiesību otru pazemot. Un punkts. Un, ja nu tomēr tas notiek – nekas cits neatliek kā atrotīt piedurknes un tālāk jau katrs pēc saviem ieskatiem, iespējām un varēšanas.. 😉
Laikam atkal paskarbi sanāca. Bet savādāk to domu nemācēju pateikt. Ceru, ka sapratāt 🙂 Tā lielā gudrība slēpjas nesmaidīt situācijās kad vajag uzkliegt. Nestāvēt klusu situācijās, kurās vajag iejaukties. Nebūt vienaldzīgam. Arī pret sevi ne. 😉
Lai jauks šis vakars un
ar sirsnību,
Dace
