Putnu dziesmām apvīts sveiciens Tev, manu lasītāj!

Nu kaut izstiepies, bet neviens šajā sapņu vietnē tapušais ieraksts nav bez sekām. Pēdējais bija par bailēm. Nu tas, kur Tev vaicāju: “Vai zini, no kā Tev ir bail?” Uzrakstīju. Nodomāju, hmm, interesantu tēmu esmu izvēlējusies. Bet nu lai paliek. Palika uz dažām stundām. Pēc tam sākas…

Jā, tie, kuriem švaki nervi vai arī galīgi nav pieņemama mana (bieži vien tikai man pašai un ja man ļoti paveicas, varbūt vēl dažiem cilvēkiem saprotamā) humora izjūta  – lūdzu, nelasiet tālāk 😀

Tapa kārtējais iekšējais dialogs. Ar ko šoreiz? Ha. Elementāri. Ar baiļu bērneļiem, kas smuki turas pie manis nepieklājīgi īsā atstatumā.

Ņemot vērā, ka biju turpat 100% droša, ka no šamējiem esmu atbrīvojusies, piedzīvoju patiesi neviltotu pārsteigumu.

Te neliels ieskats dialogā.

****************************************************************

“Sveika! Hei, hei! Mūsu ir daudz!” runātāji bija trīs, bet skaitīt neskaitīju. Pārsteigums paliels. Tāpat kā negaidīti ieradušos ‘viesu’ skaits. “Mēs zinām, mēs zinām, kāpēc tu pēdējā laikā tik maz raksti!” baiļu bērneļu trio triumfējoši paziņoja.

Gan jau arī esat piedzīvojuši tādu situāciju. Uzkrienat kādam virsū, bet ir skaidrs, ka izvairīties vairs nevarēs. Nu ka ir par vēlu griezties riņķī, piemēram 😀  Tā arī šajā gadījumā. Skaidri sapratu, ka nāksies tikt skaidrībā ar šo kompāniju. Paķēru tuvāko aiz roķeles:

“Nu, stāsti, kas tu tāds esi?” bez sevišķas degsmes, tomēr pieklājīgi jautāju.

“Es? Es esmu Tavas bailes no trešās grāmatas izdošanas!” sīkais iespurdzās un aizskrēja drošā attālumā.

Izjutu nelielu sasprindzinājumu. Šķiet, neviļus sakniebu lūpas. Precīzi neatceros. Kaut kas man šajā teikumā nepatika. Lai nu būtu. Te ir vēl divi skaļie runātāji. Turpināju izjautāt.

“Un Tu? Ko Tu pārstāvi?” vērsos pie nākamā no trijiem aktīvistiem.

“Lielo sapni. Precīzāk, Tavas bailes, ka neizdosies to īstenot”, mazais noskaldīja. Tad apsēdās uz blakus krēsla un ritmiski sāka šūpināt savas mazās kājeles. Varēja redzēt, cik viņš nepiespiesti izturas! Pilnīgi atbrīvots. Ko ne parāk varēja apgalvot, ja runājam par mani. Šķiet, man tajā brīdī savilka arī plecu muskulatūru. Nekas, nekas! Varbūt trešais spēs pateikt ko smieklīgu!

Ar acīm meklēju trešo skaļrunātāju. Nav! Pēkšņi redzu, tas izmanīgi lavās uz durvju pusi. Pielēcu kājas. Noķēru pēdējā mirklī..

“Uz kurieni ta’ Tu sataisījies?” jautāju mazliet aizkaitinātā balss tonī.

“Kā kur? BĒGT, protams!”, trešais baiļu sīcis fiksi attrauca, mēģinot atsvabināties no mana stingrā satvēriena.

“Lūdzu, paliec. Ar bēgšanu neko atrisināt nevar”, gandrīz vai aizgādnieciski skaidroju savam trešajam baiļu palaidnim.

“Kamēr bēg, nekas NAV JĀRISINA!” šis lepni atsauca.

Mirkli apdomāju. Ir vai nav man savām bailēm pakaļ jāskrien. Nolēmu neatstāties. Kad jau, tad jau. Jāiet līdz galam.

“Kas Tu tāds esi?” novērti, bet stingri jautāju trešajam bērnelim.

“Tu to negribi zināt. Tu negribi!” viņš lēkāja man apkārt.

Protams, ka negribēju. Vispār nevienu negaidīju.  Un te – vesels negaidīto bars.. Ar aktīvo trio priekšgalā.,

“Varbūt tomēr pateiksi?” lūdzoši vaicāju. Sen jau pārbaudīts, ka bezcerīgi gadījumi ir tikai tad, ja izliekas, ka problēma nepastāv. Visos pārējos gadījumos situāciju vērst par labu var vienmēr. Nu gandrīz vienmēr.

Trešais mudīgi pieliecās pie manis un iečukstēja man ausī savu sakāmo.

Piesarku. Trāpīja briesmīgi vārīgā punktā. Kā kulaks uz aci. Nē, skaļi uzrakstīt to šeit nevaru. Dikti personīgi un dikti privāti. Un tik precīzi. Apžēliņ. Štrunts ar savilkto plecu muskulatūru. Par sakniebtajām lūpām nemaz nerunājot. Šis pārspēja visu!

Palaidu trešo palaidni vaļā. Būtu tak ļāvusi bēgt.. Lai tad nu skrien tagad!

Kas tev deva. Šis ērti iekārtojās man blakus. Līdzjūtīgi paņēma roku.

“Nu, nu, nebēdā! Vairs nebēgšu. Risināsim!” viņš optimistiski iesaucās. “Ja no problēmas nebēg, tad problēmu var atrisināt. Un ar bailēm – tieši tas pats”, viņš lietpratīgi izmantoja manis pašas vārdus, lai mani uzmundrinātu. “Mēs vēl tiksim uz zaļa zara, gan redzēsi“, šis piemetināja. Nezinu, ko tieši viņš domāja ar zaļu zaru. Neprecizēju. Apjukums bija par lielu.

Palūkoju uz pārējo baru. Jautāju trio galvenajam pārstāvim jeb trešajam baiļu bērnelim: “Un tie pārējie? Kādas manas bailes pārstāv tie?”

Šis no visas sirds sāka smieties. “To baru mēs skatam līdzi paķērām. Lai efektīvāk Tevi var uzrunāt. Nu tas ir tā, kā filmās – ir galvenie aktieri un ir tie, kas ir fonam”, mazais priekpilni izklāstīja. Neesot bijis drošs, vai ar 3 būtu izdevies manu uzmanību piesaistīt, viņš iejūtīgi paskaidroja.

Jauks vakars kopumā izvērtās. Tikām ar daudz ko skaidrībā. Izskatās, ka atkal varēšu rakstīt. Nu vismaz mazliet vairāk nekā iepriekš 😉

Ko darīšu tālāk? Nu ņemšu vērā visus trio ieteikumus. Risināšu situāciju. Solījās palīdzēt. Mani vienu neatstāšot.

Jā, nu uz tādu laimi arī necerēju. Ka šie tik viegli atstāsies.

*********************************

Njā.. Nu forši, ko lai saka! Garlaicīgi nebūs.

Ceru, arī jums 😉

Dvēseliski siltu vakaru vēlot,

Dace