Saulains, laba dienas vēlējums Tev, manu lasītāj!
Vakar ieslēdzu TV brīdī, kad atskanēja vārdi: “patiešām labām lietām reklāma NAV vajadzīga”. Sadzirdēju tikai vienu vārdu “lietām”. Tātad, mani tas neskar nekādā veidā! Varu mierpilni turpināt ar savu pašportretu pārpludināt gan internetu, gan iekarot grāmatnīcu plauktus. Nez, vai nu visur esmu tikusi “uz atpazīšanu”, vai tomēr vēl būs jāuzliek sevi arī uz kāda autobusa, varbūt pat lidaparāta sāniem. Ar plīvojošiem kalendāriem rokās! 🙂
Bet ja nopietni – nezinu gan, kā vēl savādāk informāciju var izplatīt. Turklāt, man ir tāds kluss sapnītis – Ziemassvētku mēnesi (t.i. decembri) – pavisam nemanāmi un klusi pavadīt. Varbūt pat neredzami. Tāpēc jārīkojas tagad. Līdz ar to mārketinga kampaņa aktīva tieši šobrīd.
Vakar pie manis pienāca divi bezpajumtnieki – viens lūdza palīdzēt, otrs mēģināja pirmo atturēt: “No viņas neņem. Paskaties, kāda viņa izskatās….” (biju sagurusi. laikam tāpēc. ) Palīdzēju, ar ko tajā mirklī varēju. Teicu: “varbūt labāk maizi nopērciet, nepērciet to alkoholu…” “Ar mums IR cauri! Mēs būsim beigti!” abi vienbalsīgi apgalvoja. Uz ko atbildēju: “Viss var mainīties vienā acumirklī. Nepadodieties!” Ar piebildi, ka neviens cilvēks saules mūžu nedzīvo. Tas gan nenozīmē, ka jāpadodas pirms laika.
Pārbraukusi mājās un uzvārījusi lielo tējas krūzi, sāku domāt. Par to, cik dažādās situācijas cilvēks var nonākt. Ne vienmēr paša atbildība. Citkārt, vienkārši savdabīgu apstākļu sakritība. Visiem nav vienāds cīņas spars. Un ir cilvēki, kas pārbaudījumos reāli salūst. Ir, kas piedzīvo augšāmcelšanos, pabūdami zemākajā punktā – brīnumainā veidā spēj atgriezties atpakaļ normālā dzīvē. Visādi mēdz būt.
Būt tik gudram, ka nenosodīt otru. Un netiesāt. Un… nepārmest. To mēs katrs varam darīt. Tomēr reāli palīdzēt, kā saka, izcelt saulītē – reizēm var, reizēm – neizdosies, lai cik ļoti vēlētos. Ir situācijas, kurās pietiek ar vienu vārdu, kas atmodina un liek saņemties. Un būs reizes, kad vari padot roku, bet otrs cilvēks palaidīs vaļā. Nepietiks spēka noturēties.
Palīdzi, ja vari. Un tik, cik vari. Nenodarot pāri sev. Esmu lējusi gaužas asaras par netaisnību, ko redzu sev apkārt. Un… nekas no tā nemainījās. Ja nu vienīgi pati tuvāk uz izdegšanas pusi pavirzījos.
Man ir tāda kolēģīte. Ļoti sirsnīga, ļoti cilvēcīga un ar… zināmu skarbumu. Kad savulaik pīkstēju (lasi: čīkstēju), viņa man uzdeva jautājumu: “Un ko tur VAR darīt?” Es apstulbu, kā ko – vispirms paklausies, cik grūta situācija man gadījusies… Pagāja laiks, kamēr sapratu, cik dziļa jēga šajos vārdos. Kaut kad VAR darīt. Un kaut kad atliek vien PIEŅEMT, ka šobrīd ir tā. Ja vien neaizvērsi sirdi un acis ciet, risinājumi noteikti nāks.
Ar sirsnību,
Dace
