Šodienā sevi pazaudēt varam ļoti viegli. Ja nezinām, kas esam. Ja nezinām, kurp ejam un ko vēlamies.
No visām pusēm ierobežojumi, aizliegumi, norādījumi. Agrāk staigājām neredzamajās maskās, ko vairums no mums “uzlika” katru reizi, kad izgājām sabiedrībā. Lai iederētos, lai mūs pieņemtu citi cilvēki. Nu klāt nākušas arī fiziskās. Un papildus tam – ierobežojumi iziet sabiedrībā. Attālināti dziedam, attālināti sportojam, attālināti svinam kāzas, attālināti satiekamies, attālināti strādājam utt.
Kā nepazaudēt sevi? Kā neieslīgt depresijas valgos? Galu galā – kā uzturēt savu sirdi un dvēseli dzīvu?
Svarīgi uzdot sev jautājumus un – cik vien spēj – patiesi sev tos arī atbildēt.
“Vai tas, ko ikdienā daru, mani piepilda, dod gandarījumu?”
“Vai no rīta ceļos ar smaidu uz lūpām, vai tieši pretēji – negribas pamosties un jebkas rādās pavisam drūmās krāsās?”
“Kādas pārmaiņas man nekavējoties nepieciešamas? Kas ir tas, ko jau šodien varu darīt savā labā?”
Neviens cits Tavā vietā nevienu lēmumu pieņemt nevar. Ne tikai nevar, bet pat nedrīkst. Neviens nezina, kā Tu jūties, kad paliec ar sevi vienatnē. Neviens nezina, kas Tev sāp vai kas Tev rada prieku. To zini tikai Tu. Un Tev nav tuvāka cilvēka par tevi pašu uz šīs pasaules.
Bet mēs nevaram saņemt atbildes uz šiem jautājumiem, ja tos sev pat neuzdodam. Un – svarīgi paturēt prātā, ka savā priekšā mums nav jāizliekas.
Katram dzīves izaicinājumam, pārbaudījumam ir gaišā puse. Tas dod iespējas. Iespējas mainīties, darīt savādāk, tostarp, vairāk ieklausīties sevī, mazāk – citos. Netērēt laiku tam, ko nevaram ietekmēt vai mainīt. Un mainīt to, ko varam. Veidu, kā lūkojamies šajā pasaulē, veidu, kā redzam sevi. Aizstāt ierastos uzvedības modeļus ar ko jaunu. Kāpt ārā no upura lomas, ja ar tādu līdz šim dzīvojam. Pateikt lielu “stop” savai bezspēcībai, nevarēšanai. Un sākt varēt. Vienkārši sākt darīt!
Mūsos katrā mīt spēcīga dvēsele, milzīgs sirds siltums un gaišums. Neatkarīgi no tā, vai to sevī sajūtam. Tā mūsos ir jebkurā gadījumā. Bet, lai to sadzirdētu, lai apjaustu šo dvēseles un sirds spēku sevī – vajag paņemt laiku sev. Ieklausīšanas un sevis sadzirdēšanas laiku. Citiem der mūzika, citiem – pastaigas dabā. Vēl citiem – klusums un meditācijas.
“Kurp es eju?” “Kas man ir svarīgi?” “Ko mana sirds vēlas?”
Un varbūt ir pienācis īstais laiks, lai uzrakstītu vēstuli. Vēstuli sev. Iedvesmojošus un gaišus vārdus, kas dod spēku un dod jaunu virzienu. Lai sāktu celties spārnos. Lai pārdzimtu jaunā veidolā. Tēlos runājot- lai no bezspēcīga pīlēna kļūtu par sniegbaltu un spēcīgu gulbi.
Tiem, kurus ļoti nomāc apkārt notiekošais – noteikti vērts paturēt prātā, ka nekas nav mūžīgs. Tostarp, arī tas, ko šobrīd piedzīvojam. Paturi sevī to gaišo stariņu, ka tas viss reiz beigsies. Un varbūt daudz ātrāk nekā šobrīd liekas. Un varbūt tieši šādu dzīves posmu vajadzēja, lai beidzot atrastu laiku sev. Lai vairs nemeklētu ārpusē to, kas ārpusē nemaz nav atrodams. Lai atgrieztos pie savas sirds un savas dvēseles. Lai atgrieztos sevī.
