Sirsnīgs sveiciens Tev šajā trešdienā!
Var. Var. Laiku var atrast, ja vien izvērtē prioritātes. Un, protams, ja ir vēlme.
Šodien parunāsim par solījumiem. Kādus vērts dot un ar kādiem labāk nebārstīties. Man ir pamatotas aizdomas, ka tas tiešā veidā saistīts ar ..mūsu spēju uzticēties citiem cilvēkiem.
Viss vairāk nekā elementāri. Soli tikai to, ko vari reāli izpildīt. Ja nezini, vai varēsi – labāk nesoli. Tīri no tāda matemātikas viedokļa raugoties – manās sajūtās – katrs solījums (neizpildītais) aiziet ar “-” zīmi. Kāpēc vairot mīnusus, ja var vairot plusus…?
Ja soli un neizpildi – otram sagadā vilšanos, tātad, sāpes. Faktiski, arī pats sev sagādā ne to foršāko sajūtu – ka neesi varējis solījumu izpildīt. Var pacelties vainas apziņa uz augšu. Dubultais pārdzīvojums. Divi mīnusi, kas par plusu nepārvērtīsies, lai cik ļoti censtos abus savienot.
Vissmagākos pārdzīvojumus tādējādi varam sagādāt saviem bērniem. Ja solām vienu, bet darām ko citu. Tātad, uz mums nevar paļauties. TĀ ir pieredze, kurai bērns gūst acīmredzamu apstiprinājumu. Un – tas pa ķēdītei, savukārt, izraisa šo – drošības sajūtas deficīts. Lai arī mamma, tētis vai vēl kāds saka – būs tā vai šitā – ticēt nevar. Diezgan fikss veids, kā savā bērnā nostiprināt vēlmi neuzticēties. Neuzticēties pašiem tuvākajiem, faktiski savā ziņā – neuzticēties arī cilvēkiem kopumā. Un, ja kāds dzīvo ar sajūtu, ka nekam un nevienam nevar uzticēties – uzmini nu, kas visticamāk sekos tālāk?
Uhh… Trāpīts. Kad bērns reiz pieaugs, tieši tāpat turpinās raudzīties šajā pasaulē. Nevienam nevar uzticēties. Uz katru cilvēku skatīsies ar aizdomām. Neapzināti, pirmā reakcija. Var būt tā, ka neticēs labajam cilvēkos.
Lai tagad nedabūtu ar tomātu vai vēl kaut ko tikpat sulīgu (vai, nedo’ dies’) cietu savā virzienā, palūkosim vēl nedaudz dziļāk.
Satiekas divi pieauguši cilvēki. Viens pēc dabas aizdomīgs (vienkārši netic nevienam un punkts!), otrs – tik atvērts, cik nu atvērts vien var būt (no malas raugoties, teju vai panaiva dvēsele). Īsāk sakot, spilgts neuzticēšanās un vēl spilgtāks uzticēšanās piemērs.
Attiecības nonāks krustugunīs jau pirmajos metros. Viens otru nesadzirdēs. Pirmais neticēs, ka tādi cilvēki ir uz pasaules. Savukārt, otrs – var līst no ādas ārā, bet pretējo pierādīt, visticamāk, neizdosies. (par to, ka arī nevajag censties nevienam neko pierādīt – jau runājām iepriekšējā nedēļā 😉 )
Pilnīgi visiem bez jelkādas kritiskas izvērtēšanas savu sirdi un dvēseli nevajag atklāt. Vērts izvērtēt – kam, ko un kāpēc saki. Ja tas iekšējais briedums ir pietiekami spēcīgs,vienlīdz labi tiksim galā gan ar solījumu izpildi, gan kopumā diezgan viegli spēsim pieņemt cilvēkus, kas solīto nepilda. Necepsimies. Pieņemot – tā vienkārši ir un viss. Tomēr, atgriežoties pie bērniem, tas ir gana sāpīgi. Un var tiešām dziļas brūces dvēselē atstāt. Un bērnam nav tik daudz spēka, lai spētu izvērtēt – kritiski izvērtēt – šito nevajag tik ļoti ņemt pie sirds.
Kāpēc gan vairot sāpes, ja var vairot… mīlestību un savstarpēju sapratni. Soli to, ko vari izpildīt. Tukšos solījumus – ne. Nevienam nekāda labuma nebūs..
Un, ja tomēr “velk” uz tām spēlītēm ar citiem cilvēkiem (darīt jau var, īpaši – ja vēl otrs ļauj, bet jautājums par ko citu.. vai vajag…) – varbūt ir pienācis brīdis ieskatīties dziļāk savā sirdī un dvēselē. Un uzdot sev jautājumu: “Kas ir tas, kas mani savulaik padarījis tik cinisku attiecībā pret šo pasauli? Kāpēc gribu, lai citiem sāp? Kas man pašam tik ļoti sāp?” Izvēle mainīt un mainīties – Tevis paša rokās. Kāpēc gan neuzlabot savas dzīves kvalitāti? Kāpēc gan neatļaut sev gūt jaunu pieredzi? Un kad vēl tad, ja ne tagad?
Kā ierasts – tikai un vienīgi pārdomām. Varbūt noder. Priecāšos, ja tā.
Ar sirsnību,
Dace
P.s. Raksts tapis saistībā ar šīs nedēļas atziņu – Atziņu kalendārā 😉
