Mīļš sveiciens Tev šajā pavēlajā vakara stundā!
Viens no pelēkākajiem gada brīžiem ir klāt. Te gan uzreiz jāpiebilst, tas pelēkums no paša vien būs atkarīgs. Vai redzēsi tikai pelēku, vai tam pelēcīgajam gaišumu klāt iedosi. Tā mūsu katra brīva izvēle!
Vakarvakarā devos pastaigā pa pilsētu. Nu labi, rotājumu vēl nav. Bet ir laternas. Tiešām omulīgi un silti izgaismo katru soli. Un siltums joprojām jūtams arī gaisā. Tāds liels un kluss miers visapkārt.
Šovakar prasās ko tādu pavisam, pavisam gaišu arī Tev iedot. Ja nu gadījumā tā tumšā rudens ierašanās arī tavu iekšējo dvēseles gaismu mazinājusi. Un viss sācis “uz aci” tumšāk izskatīties.
Īstenībā, šis ir viens no jaukākajiem gada brīžiem. Un tūlīt pateikšu, kāpēc. Vari pavadīt daudz laika ar sevi. Vari apstāties. Izvērtēt. Sajust. Vispār lēnā garā var sākt jau gada apskatu. Palūkoties uz to, kas šogad īpaši labi izdevies.
No savas puses varu pateikt, ka man šis ir bijis ļoti, nu ļoti neparasts gads. Gada sākumā biju pie ledusskapja pieķibinājusi 18 mērķus. (vajag, vajag sev tādus uzlikt, lai varam noturēt to fokusu virzienā, kas mums svarīgi un nepazustu simts un vienā citā lietā, kas sāk vest tālāk no sapņiem un iecerēm). Un desmit no tiem pilnībā īstenoti. Atlikušajiem 8 vienkārši vēl nav iestājies realizēšanas termiņš. Kaut kā pamanījos arī trīsgades mērķus šajā gadā ielikt uzsākšanai. Ar neatlaidību, mērķtiecību un apņēmību varam ļoti daudz.
Atgriežoties pie iepriekšminētā – kas labs tajā, ka vari daudz ar sevi laika pavadīt? Tas svarīgākais jau laikam šis – vari netraucēti un mierpilni pats sevi sirdī sadzirdēt. Uzdot jautājumus. Sev. Un tikpat patiesi arī atbildēt. Sev. Un, jo tā iekšējā dzirdamība un redzamība lielāka, jo arī lielāks miers un stabilitāte. Šo vispār ne par kādu naudu nopirkt nevar. Iekšējo mieru, rāmumu un labo, gaišo sajūtu. Ka dari savā labā visu, kas tavai sirdij svarīgs. Un ar to, ko dari, arī citus vari atbalstīt. Ka esi pilnībā klātesošs šim mirklim. Pagātni atstājis pagātnei. Un nākotni radi šeit un tagad. Ar izvēlēm, kas dara tevi iekšēji aizvien spēcīgāku un viedāku.
Zini, gribu aicināt arī tevi. Brīdī, kad lasīsi šīs rindas, padomā – kas ir tas, par ko tu esi bezgala pateicīgs savā dzīvē? Kas ir tas, kas laimīgu dara tevi? Par ko esi tiešām gandarīts? Kas ir tas, kas tev palīdz – lai cik tumša krāsa aiz loga arī nebūtu, tik un tā spoži un spoži ar iekšējo mirdzumu dalīties tā, lai tev un vēl citiem pietiktu?
Zinu, ka tu katru dienu kādam izdari ko labu. Vārds. Smaids. Mazs nesavtīgs žests tuva cilvēka vai svešinieka labā. Tomēr pajautāšu arī šo – kad tu pēdējo reizi tieši SAVĀ LABĀ izdarīji ko sev labu? Uzsmaidīji sev. Pateici sev kādus spēkpilnus un gaišus vārdus. Ļāvi sev piedzīvot to, ko jau sen esi vēlējies.
Neatliec to uz vēlāku laiku. Tam, ko dod sev pats, ir milzīga nozīme. Jo tikai to, kas jau ir tevī, tu vari iedot arī citiem. Vispirms – sev. Ar sirsnību, labestību un mīļumu pret sevi. Tad – citiem. Lai tā iekšējā gaismiņa nekad neapdziest. Un vari droši padalīt kādam, kam tās pietrūkst.
Ja nu tomēr jūties pavisam iekšēji nosalis, sūtu tev vissiltāko domu apskāvienu ar visgaišāku mirdzumu. Un vēlreiz lūgšu tevi padomāt – kas ir tas labais, par ko savā dzīvē esi pateicīgs. Jo vairāk pamanām labo, jo vairāk to piedzīvojam. Tas lietus būs. Tāpat arī krusa. Un negaisi. Tomēr pēc tam vienmēr atkal uzspīd saule. Un iekšējais siltums – par to paši vien esam atbildīgi, lai savu gaismu sevī nosargātu.
Samīļoju,
Dace
