Lūgšana debesīm III
“Man Tevi ļoti vajag,” meitenīte, brienot pa lielajām sniega kupenām, lūdza. “Man ļoti vajag Tavu spēku,” viņa klusi čukstēja.
Viņa pamanīja vīdam gaismu mājas logos. Vecmāmiņas māja bija jau tepat tuvumā. Vēl tikai pavisam daži soļi.
Vecmāmiņa meitenei vienmēr tika mācījusi- nav tādu grūtību – ar kurām nevarētu tikt galā. Bet svarīgi nedarīt to vienai. Ir jālūdz. Un jālūdz tik ilgi, kamēr tiec sadzirdēts. Lūdzot, vienmēr tiec sadzirdēts. Vienmēr. Vajag vien no sirds lūgt un no sirds ticēt, ka lūgšana tiks sadzirdēta.
Meitenei bija grūti laiki pienākuši – tētis no smagās slimības nespēja atveseļoties un bija prom – debesīs, bet mamma.. Mamma strādāja katru dienu līdz vēlai naktij, lai abām būtu iztikšana. Mamma bieži lūkojās tukšu skatienu, ne vienmēr spēja savu meitu uzreiz sadzirdēt..Un pats skumjākais, ka mamma vairs nepriecājās, bet mammai bija tik skanīgi smiekli! Meitenei savas mammas bija žēl. Nudien žēl. Bet kā palīdzēt? To viņa nezināja. Viņa ļoti ilgojās tādas dzīves, lai nekad badu nebūtu jācieš. Ne tikai pašai, bet arī visus citus lai pabarot spētu.. Un varētu palīdzēt ikvienam, kas nonācis grūtībās. Tas jau tik otru sapratīs, kas pats grūtībām cauri izgājis – to arī vecmāmiņa bieži tika meitenei teikusi. Un tad vēl vecāmamma itin bieži minēja, ka ar mīlestību var paveikt brīnumus. Ka mīlestības spēks esot pats stiprākais šajā pasaulē.
Meitenīte domīga apstājās vecāsmammas sētā. Apstājās pie lielās egles sētmalē. Ārā jau bija satumsis. Debesīs varēja manīt polārzvaigzni. Sniegotā sega mēness gaismā vizuļoja kā dimanta plīvurs. Meitene bija dzirdējusi pasakas par dimantiem – spožiem un dārgiem akmeņiem, ko bagātas dāmas pat ap kaklu valkājot.
“Man ir dimantu pilna sēta!” viņa no sirds pasmaidīja. Mazie sniega kristāliņi mirdzēja it visur – uz zemes, egles zaros, uz mājas palodzēm, kur gaismas stari rotaļājoties bija tikuši klāt. Meitene aiz prieka sasita plaukstas! “Dimantu pilna sēta!!!”
Sāka snigt sniegs. Sniegs krita lielām un izteiksmīgām pārslām. Meitenīte vēroja lielās sniega pārslas. Nē, viņa zināja gan, ko darīt!
Un mazā meitenīte sāka lūgt:
“Dievs, es Tevi lūdzu no visas sirds – palīdzi man kļūt tik stiprai kā klints un tik trauslai kā sniegpārsliņa. Lai spēju stingri stāvēt uz zemes un vienlaikus būt pie Tevis debesīs. Lai spēju debesis uz zemes ienest.
Lūdzu, dod man tādu spēku, lai spēju neraudāt, lai spēju izturēt ikvienu pārbaudījumu! Lai spēju sevi un citus mierināt. Lai ticībā katru dienu manas dienas gaišākas kļūst. Lai gaišāku katru dienu citiem cilvēkiem padarīt spēju. Es Tevi lūdzu.
Lai spēju mīlēt. Tāpat vien. Dievs, palīdzi man – dod man savu spēku un savu mīlestību, lai spēju bezgalīgi mīlēt ikvienu dzīvu radību uz šīs pasaules un vēl aiz tās. Lai spēju radīt mīlestību tur, kur tās trūkst. Tu jau zini, mīlestības joprojām trūkst.
Dievs, dod man spēku stiprākai kļūt, lai nenobīstos. No grūtuma, tumsas lai nenobīstos. No cilvēkiem, kuriem grūtums visu cilvēku sevī paņēmis – lai spēju tiem palīdzēt. Ar Tavu spēku. Ar Brīnumu, ko Tu spēj radīt. Ar Tavas Dievišķās mīlestības brīnumu.
Palīdzi man kļūt tik stiprai kā klints un tik trauslai kā sniegpārsliņa.
Palīdzi man radīt gaišumu, kur tumsa mīt.
Dievs, es Tevi no visas sirds lūdzu – dod man savu Dievišķo gudrību, tā lai nevienam nekad savā dzīvē pāri nenodaru un nevienu nesāpinu. Negribu aiz sevis ciešanas un sāpes atstāt. Palīdzi man radīt prieku.
Māci mani piedošanu palūgt un jūtīgai būt. Neko, itin neko nesabradāt. Tik vien kā palīdzēt piecelties. Gribu, lai tīri. Palīdzi tīrus vārdus un tīras domas radīt un sēt. Palīdzi palīdzēt. Sev un citiem no visas sirds palīdzēt.
Es Tevi lūdzu no sirds.
Palīdzi man kļūt tik stiprai kā klints un trauslai kā sniegpārsliņa.
Dievs, es Tevi lūdzu – dod man tik lielu spēku, lai nevienas rūpes man nešķiet par grūtu un neviens grūtums man nav par smagu. Lai grūtumā vieglumu rodu. Un spēju augt. Un spēju vienkārši mīlēt.
Dievs, palīdzi man, lūdzu. Es mīlu Tevi. Es Tevi ļoti mīlu.”
Meitenīte tik cieši bija iegrimusi savā lūgšanā, ka nemaz netika manījusi vecomammu sētā iznākam. Mazā meitene pēkšņi sajuta uz pleca vecmāmiņas plaukstu. Mazmeita ieskatījās vecmāmiņas acīs. Arī tās mirdzēja kā dimanti! Viena neparasta dimantu nakts.
Meitene vēlreiz palūkojās debesīs. Un pasmaidīja. Un sajuta sevī milzīgu spēku.
“Vecomamm, vai zini ko?” viņa apņēmīgi teica. “Man tagad ir tik liels spēks, ka varu gan tev, gan māmiņai palīdzēt. Un varu visiem cilvēkiem palīdzēt, kam ir grūti!!! Un vai Tu redzi, cik tagad es esmu stipra? Esmu tik stipra kā klints!”
“..un trausla kā sniegpārsliņa”, vecmāmiņa pasmaidīja. Viņa bija dzirdējusi mazās meitenes lūgšanu. Un sirdī ticēja, ka šo lūgšanu debesīs noteikti sadzirdēs..
