Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj! 🙂
Še ku, re ku – svētdienas vakars pie namdurvīm. Jūtams sagurums, tomēr tik daudz jau nu vēl varu – kā vienu rakstu uzrakstīt 🙂
Pēdējās nedēļas laikā no visām pusēm redzu šo tēmu noaktualizējamies un tādēļ – vairs neuzdrīkstos paturēt sevī. Tas noteikti ir mājiens, ka par to ir jāparunā skaļi 🙂
Raksts šoreiz vecākiem. Mammām. Un kā jau noprotat no virsraksta, būs par spēju palaist savu bērnu no sevis prom, par nabassaites ‘pārraušanu’.
Savā trīsdesmit un cik tur gadu garajā mūžā esmu pieredzējusi visdažādākos neatlaišanas gadījumus. Iesākumam varbūt padalīšos – kāpēc to vispār vajag darīt? Un kāpēc to vajadzētu darīt tieši mammām, nevis gaidīt, kad bērns pats mēģinās atdalīties.
Viss ir vienkāršāk par vienkāršu. Bērnam to nabassaiti grūtāk pārraut, jo viņam tādējādi rodas sajūta, ka viņš it kā pret vecākiem nostājas.. Nu apmēram tā – viņš līdz ar to kļūs slikts, ja ies prom no mammas. Ne visiem tā ir, bet vienai lielai daļai ir. Bērns neapzināti gaida atļauju no mammas, ka drīkst atdalīties. Bieži vien – nesaņem. Un tad tā arī turas – nabassaites attālumā. Ne īsti prom, ne īsti mammas paspārnē. Vai arī – paliek mammas azotē, jo mamma prom nelaiž. Mammai ta kas – ērti un parocīgi. Bet bērna mūžs iekrāsojas aizvien pelēkākos toņos..
Kāpēc vajag ļaut bērnam attālināties? Lai pēc tam, kad atdalīšanās process veiksmīgi būs beidzies, varētu satikties jau citā kvalitātē. Kā divi pieaugušie. Protams, mammai bērns vienmēr būs.. bērns, bet – attiecības veidosies citā līmenī. Daudz veselīgāk abām pusēm. Bērns vairs neprasīs atļauju katrai pārmaiņai un māte nebūs ieņēmusi ‘mātes troni’, kur bērns drīkst rīkoties tikai tā, kā viņai gribētos.
Nu nav jau viegli. Ne pašai ieraudzīt, ka nabassaite joprojām dzīva, ne to ..saiti lēnām pārraut. Bet dikti, nu dikti vērtīgi.. Bērni mammām nepieder.. Un ja šo atcerētos katra mamma (mani ieskaitot 🙂 bet tiešām ceru, ka spēšu! ) domāju, ka aiztaupītu ne mazums pārdzīvojumu kā sev, tā savam bērnam.
Ja bērnu vaļā nepalaidīsi, neļausi tam .. kļūt pieaugušam un pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Un viens no grūtākajiem bērna pieredzes ceļiem, arī 20-25-30-35 – varbūt pat 40 gados un vēl ilgāk – turpināt pildīt bērna funkcijas. Bieži vien pašam jau ir ģimene, bet .. galveno melodiju joprojām spēlē mamma.
Ja tāds būs vīrietis (bērna funkcijas pildošs, mammas iegribām izdabājošs), tad sieviete viņam līdzās agrāk vai vēlāk kļūs.. lieka. Turklāt vīrietim-bērnam (nē, nepārprotiet – tas nav domāts kā uzbrauciens, nezinu – kā trāpīgāk vēl apzīmēt) – īsti nevajag sievieti līdzās. Vēl vienu mammu varbūt, bet ne sievieti. Šāda vīrieša mammu izkonkurēt ir ļoti grūti. Un sieviete to nevar izdarīt. To katrs bērns spēj izdarīt tikai pats. Bērna un mammas attiecības neviens no malas sakārtot nevarēs.. Labi, ja vīrietis rod sevī spēku pateikt: stop! Novelk robežas un savai mammai neļauj ienākt, kur mamma lieka. Un izvēlas kā prioritāti savu ģimeni. Nevis mammu, bet savu sievu. Bet dzīvē tik gludi nesanāk. Reizēm tomēr vīrietim pietrūkst spēka pretī savai mammai nostāties. Un tad.. grūti. Grūti normālas attiecības izveidot. Jo nav tas bērna posms noslēdzies. Un lieka kļūst.. sieviete. Nav pietiekami laba.. dēlam. Mammas redzējumā.
Ja tāda būs sieviete (pilnība pakļauta mammas redzējumam), tad 1) diezgan ticami meklēs tēvu nevis vīrieti; 2) būs ļoti atkarīga no tā, ko mamma domā – vajadzēs saskaņojumu ar mammu, nevis pašas vīru/ mīļoto cilvēku. Un kur divi ir – trešais lieks. Šajā gadījumā – vīrietis. Te parasti tās nabassaites ir vēl spēcīgākas, jo kaut kā mammas nereti vislabāko vēlēdamās – lāča pakalpojumus meitām nodara. Labi, ja savlaicīgi ieraugi, bet ja nu ne.. Kas der mammai, neder meitai. Un otrādi. Nav jau svarīgi vienādu redzējumu panākt. Svarīgi spēt vienai otras viedokli cienīt. Un pieņemt.
Protams, ka viegli rakstīt, to visu paveikt, realizēt – daudz grūtāk.
Un tomēr. Ir tik forši redzēt savu bērnu laimīgu. Un nevis tāpēc, ka viņš izvēlas scenāriju, kurš tev kā mammai pa prātam.. bet tāpēc, ka uzdrīkstas darīt to, ko vēlas pats un meklē savu ceļu.. Ir saņēmis pašu svarīgāko – mīlestību un drošības sajūtu, bet vairs netiek turēts īsā pavadā. Lai veido attiecības. Lai veido ar, tavuprāt, nepareizo cilvēku. Bet varbūt tas ir īstais. Mammas nevar, labu gribēdamas, spilvenus savam bērnam visam mūžam riņķī izklāt. Ir jāuzkrāj tā pieredze. Reizēm caur sāpēm, toties vērtīgi, jo no savas pieredzes jau vieglāk mācīties. Lai bērns uzkrāj savu pieredzi. Kāpēc gan to viņam atņemt..?
Kā pārraut nabas saiti?
Ja tie ir pusaudža gadi – dodot aizvien lielāku pastāvību, palielinot bērna atbildības līmeni, lēnām paplašinot jomas, kurās lēmumus bērns pieņem pats. Ja krietnu laiku jau kā pilngadīgs – un ne pa kam no tās vecāku ligzdas ārā nedodas, jo ērti un labi tak – mamma uztaisa ēst, iztīra māju, sagludina drēbes, izmazgā un pašam ne par ko nav jādomā – ir vērts piestrādāt pie tā, lai to bērnu tomēr no sevis prom atdalītu. Ja ne teritoriāli, tad pienākumos. Ja bērns jau sen kā pieaudzis – palūkot uz savām un bērna attiecībām, vai joprojām nemēģini noturēt īsā pavadā.. No vienas puses, vēlot visu to labāko, bet no otras, labāko sev – bet vai bērnam? Vai nav tā, ka joprojām kā mamma visu zini labāk. Un pat ja tiešām zini, vai ļauj bērnam pašam uzkrāt savu pieredzi?
Ko vērts nedarīt?
Neveicināt bērnā vainas apziņu, nemanipulēt. Uz visiem laikiem atvadīties no frāzēm “es tevis dēļ tik daudz esmu darījusi, bet tu..”, “es esmu pelnījusi, lai tu..”, “tas ir tavs pienākums..” nedod dies vēl šīs: “es tevi dzemdēju..”, “zini, kam man tik nebija jāiziet cauri..” Tas bērnam dikti sāpīgi. Un mamma nevar pārmest savam bērnam, ka dzemdības nebija vieglas, vai grūti gāja, kamēr maziņš. Un tagad jāatstrādā. Tā patiesi nav bērna atbildība – nevari likt viņam uzņemties rūpes par to, ka tev gājis grūti.. Un tagad jādzēš šis grūtuma parāds.
Njā. Tādu pasmagu tēmu šim vakaram esmu izvēlējusies. Bet vispār jau nemaz tik smaga nav. Un iepriekšrakstīto var pateikt arī divos optimistiskos teikumos.
Ļauj savam bērnam iet, kad pienācis laiks. Esi viņam līdzās, ja viņam to vajag, bet .. atļauj uzkrāt savu pieredzi. Ļauj savam bērnam kļūt laimīgam tā, kā viņš to vēlas, nevis tā – kā esi iecerējusi Tu.
Tas arī šai reizei viss. Pārdomām 😉
Sapratnes piepildītu vakaru vēlot,
Dace
