Labvakar, mans lasītāj!
Ir sajūta, ka esmu tikusi pie zināma pastāvīgo lasītāju loka. Protams, ka tas patīkami:) Ļoti daudz apmeklējumu ļoti īsā laikā ļoti mazpazīstamam cilvēkam (man). Katram no jums taču simtiem darbu darāmi un tomēr atrodat laiku, lai ieskatītos! Šodien vēl viens rokasspiediens no pavisam, pavisam sena bērnības drauga. Paldies!
Domāju, ka ikvienam no jums jau tapis skaidrs, ka bloga ieraksti joprojām apgrozās samērā šaurā cilvēku lokā. Tas varētu izskaidrot to, kāpēc ir diezgan nemainīgs apmeklējumu skaits. Arī dusmīgo komentāru trūkums par kaut ko liecina. 🙂 Saudzēta tieku, jo daļa no jums iespējams jau zina manu dzīvesstāstu. Arī to daļu, par kuru te neko nerakstu. Un pagaidām esmu nolēmusi arī nerakstīt.
Šodien atkal daudz domāju (jā, jau atkal!) par to, kā palaist šo sapni lielajā apritē pa lielajām, plašajām durvīm, kur sirdis satiekas. Saprotu, ka tie, kuri to varēja/drīkstēja to darīt, tie manu rakstu jau nošērojuši.
Daru lietas, ko nekad iepriekš savā dzīvē neesmu darījusi! Nekad nedomāju, ka darīšu. Idejas vienkārši nāk. Pat nezināju, ka manā īpašumā ir tāds ideju ģenerators. Kad pašai tik ļoti nevajadzēs, varēšu ar jums padalīties 🙂
No sirds priecājos, ka varu nodrošināt izklaidi ar kādu no saviem ikvakara stāstiem. Un tomēr.. Mans Lielais sapnis par sadošanos rokās nekur nav zudis. Jā, man joprojām nav neviena dzelžaina argumenta (un nebūs arī:) ), kāpēc rokasspiedienu vispār būtu jāpasniedz. Ir simtiem loģisku argumentu, kāpēc to nedarīt. Kaut kas loģisks, kāpēc to darīt.. Nav. Ļoti gribētos, kaut būtu. Manā rīcībā ir tikai tas viens absolūti neracionālais iemesls – sapnis.
Nē, šo es gan jums tomēr izstāstīšu. Ziniet, kas visvairāk toreiz sāpēja, kad pieļāvu to milzīgo kļūdu, kuras dēļ Lielā sapņa ceļojums ir sācies? Tas, ka dzīvokļa īpašnieks ar smaidu uz lūpām pārdeva dzīvokli ar pelējumu bonusā. Redzēja, ka esmu ar pavisam mazu bērnu. Maz ticams, ka nesaprata, kādu postu pelējums nodarīs mazā veselībai. Zināja, ka būs ziepes. Ko nozīmē cīņa ar pelējumu. Bet ko gan neizdarīsi ātras peļņas dēļ. Bizness, un nekas vairāk. Man tā dzīvokļa baltā apdare, ko pārdevējs bija veicis, patika. Teicu paldies par to, ka tas jau izdarīts. Pēc padsmitiem īrēto dzīvokļu beidzot savas mājas! Jau ar balto apdari! Biju lepna, ka savam bērnam beidzot varēšu nodrošināt pastāvīgu dzīvesvietu. Vairs nekādas pārvākšanās! Tas tā sildīja sirdi!
Atceros brīdi, kad lielajā istabā tika ieklāts jaunais grīdas segums. Nebija vēl pilnīgi nekādu mēbeļu tajā brīdī. Apgūlos uz grīdas un laimīga domāju – kā man ir paveicies! Beidzot! Pēc apmēram nepilna pusgada sāku aptvert, kas par lietu. Pēc gada sapratu, nu, mīļā, esi iegrābusies pēc pilnas programmas.
Pārdevējs pārdošanas brīdī smaidīja. Bet varbūt tas nebija smaids. Kas to vairs atceras. Pazinu viņu, nebija nekāds tur svešais no malas. Tas arī vairoja uzticību manās acīs. Cilvēks cilvēkam taču nedarītu pāri. Vispār pirkuma brīdi es par to pat neaizdomājos. Zinu, ka naivi. Bet es savā būtībā kopš bērnības ļoti uzticos cilvēkiem. Tas ir mans lielais pluss! Tomēr vērtību sistēmas cilvēkiem patiešām ir ļoti, ļoti atšķirīgas. Tāpat arī prioritātes. Kādam ģimene, kādam darbs, kādam nauda.
Lūdzu, nepārprotiet mani, es nečīkstu. Tas viss ir pagājis. Tomēr, lai cik daudz es arī savā blogā nedzītu jokus, liela sāpe ir apakšā tam visam. Esmu piedevusi tam pārdevējam. Viņam noteikti bija vajadzīgs tas darījums. Galu galā biznesā vispār emocijas esot liekas. Tā vismaz runā. Bet kur paliek.. cilvēks cilvēkam..?
Zinu, ka smagnējs un smeldzīgs ieraksts šovakar. Piedodiet. Zinu, ka daļai no jums tā ir izklaide. Saprotu, ka šis ieraksts diez vai to spēs sniegt.
Nu ko, mans Lielais sapni, lūdzu turpini būt stiprs un meklē ceļu, kā izlauzties!
Paldies visiem, kas par mani tur īķšķus. Mums izdosies.
Sirsnībā,
Dace
