Kādu laiku neesmu rakstījusi. Kaut vēlme vispār bija. Visa kā tik daudz un bagātīgi, ka gaidīju īsto mirkli. Šodien ir 😉
Šodienas tēma: mīlēt sevi
Arī par šo runā visi, visur un es tai skaitā. Bet ko īsti nozīmē “mīlēt sevi”? Un kā panākt, lai “mīlēt sevi” vienā brīdī nekļūtu par “mīlēt TIKAI sevi?” Vai arī, kā panākt, lai “mīlēt sevi” būtu ne tikai vārdos vien, bet arī … darbos? Katram jau kaut kas savs. Bet padalīšos ar savām domām. Varbūt noderēs.
Mīlēt sevi vienādības zīme atļaut sev būt laimīgam šeit un tagad, šajā mirklī. Neviens no ārpuses netur mūs stingros grožos. Varbūt kā bērnus reiz turēja, bet kā pieaugušus cilvēkus – netur. Turam sevi paši. Ar saviem iekšējiem uzstādījumiem. To nedrīkst, tā nebūs labi, šitā – kāds vēl par mani padomās, ka es… Un tā tālāk. Ērtāk jau gan būtu vainot kādu citu savos lēmumos, bet fundamentāli – atļauja sev būt laimīgam – pamatu pamats mīlestībai pret sevi. Un šo atļauju sev vari iedot tikai tu pats. Kad tā iekšējā un galvenā cīņa pašam ar sevi – savā sirdī uzvarēta. Un pats sev esi nevis pretinieks, bet kļūsti sev par savu labāko draugu. Tu drīksti būt laimīgs. Ne tikai drīksti, bet tas ir tavs pienākums pret sevi. Iespējams, pat vienīgais. Rūpēties par to, lai tu justos labi. Dzīvotu tieši tādu dzīvi, kā priekš tevis ir vislabāk.
Savas vēlmes un vajadzības izvirzīt tikpat svarīgā vietā, kā mēdzam izvirzīt citu cilvēku vēlmes. Nenostumt sevi kaut kur zemāk. Arī tev vajag laiku, arī tev vajag atpūtu un arī tev ir pašam savi sapņi, kurus realizēt. Tev nav jāupurē sevi. Kompromisus meklēt ir viens, bet dzīvot ar sajūtu, ka esi zemāks un mazāk svarīgs par citiem – tas ir pavisam kas cits. Nenodari to sev.
Attīsti sevī pašpietiekamību, lai pārstātu būt līdzatkarīgs no citiem cilvēkiem. Negaidītu no citiem to, ko vari iedot sev pats. Un izpaliks vilšanās. Jo pats par sevi būsi parūpējies. Nezinu, piemēram, tāds banāls piemērs – gribas iet pastaigā gar jūru, bet nevari atrast kompāniju. Ej viens! Neatsakies no tā, kas kārojas dvēselei. Tas ir tas, kas piepilda visvairāk. Līdzatkarība – darīsi tikai tad, ja otrs arī darīs. Bet.. nu nav otram jādara tas, ko tu gribi. Ja tev to vajag, dari pats. To, kas svarīgi tev.
Rūpes par savu ķermeni. Pastaigas, skriešana, dejas, jebkura fiziska aktivitāte. Tāpat arī tas, ko ēd. Tev nevajag sevi piebāzt ar štruntiem. Fiziskais ķermenis ir daļa no tevis. Un pilnīgi neviens cits par to nevar parūpēties kā tikai tu pats. Negaidi, kad ķermenis nobrūk un tad beidzot sāc pievērst tam uzmanību. Katru dienu parūpējies par to, lai arī tavam ķermenim ir labi. Lai pats labi jūties savā ķermenī.
Pamani sīkumus un priecājies par tiem. Neviens sīkums nav mazs. Vakar biju ielīdusi ceriņkrūmā, kas aug tieši pie mājas. Kamēr neuzsūcu ceriņu aromātu sevī vismaz pāris litru apjomā, prom nedevos. Un smaids pa visu seju. Tagad vispār – smaržo visur, nezini pat kuru ziedošo koku izvēlēties. Kādu citu vakaru (jau atkal) ikvakara treniņā gliemezīti no skrejceļa nocēlu. Lai nesamin. Nu prieks pa visu ķermeni. (zinu, zinu – dabas likumi – izdzīvo stiprākais. Piekrītu daļēji. Kāpēc bradāt, ja var nebradāt. Turklāt, dzīvību piedevām. Un ja vēl nebūt netaisos to apēst. Samīt tāpat vien – tajā nav nekāda prieka..)
Pateicības sajūta. Iekšēji sajust, par ko esi pateicīgs. Tas ļoti, ļoti pamaina enerģijas plūsmu. Šo minējusi esmu jau vairākkārt. Bet tā tiešām ir. Jo vairāk novērtē to, kas tev jau ir, jo tev vairāk tiek dots. Un tu, savukārt, vari tālāk dot citiem. Nodrošināt plūsmu. Nepaturēt sev, bet dalīties ar to, kas tev jau ir. Jo vairāk dalies, jo vairāk top. Plūsma ir kustība. Un kur ir kustība, tur enerģija. Kur enerģija, tur dzīvība. Un daudz, daudz iekšējas pateicības sajūtas. Pateicība ir laimes sajūtas atslēga.
Pārpilnības sajūta. Ne mazāk svarīga par iepriekšminēto. Pavēro koku. Vienkārši pavēro koku. Cik bagātīgus augļus spēj dāvāt viena maza ābele. Cik daudz patvēruma no saules var sniegt sazaļojis bērzs. Un putniem ir kur apmesties. No zara uz zaru. Kāda koka dobumā vāverēns sev dzīvesvietu izveidos. Esmu dzirdējusi stāstu, ka koka saknes savienojas ar citu koku saknēm, lai viens otru atbalstītu. Ja kādam slāpst, tad pirmais otro var padzirdināt. Kāda pārpilnība jau koku ietvaros vien! Un ja paņemam jūru? Arī tur. Debesis? Jau atkal. Pārpilnība ir visur. Un visvairāk uz Zemes. Jo tieši šeit mēs esam viens otram 😉 Paši sev. Un arī saviem tuvajiem.
Piedošana. Reiz man kāds cilvēks teica, nu ko tu tik daudz par to piedošanu runā. Kāpēc vispār jāpiedod. Var jau nepiedot. Katrs var darīt, kā grib. Tomēr piedodot atjaunojas iekšēji tā viengabalainības sajūta un sirdī ienāk vieglums. Ar vieglu sirdi mīlēt sevi varēsi. Un citus arī. Ar nospiestu – aizvainojuma pilnu – būs krietni grūtāk mīlestību sajust.
Cieņa. Cienot sevi, cienīsi arī citus. Ja cieni citus, bet pret sevi izturies ar necieņu – pārlasi vēlreiz “savas vēlmes un vajadzības”, par ko rakstīju iepriekš.
Esmu dzirdējusi arī šādu apgalvojumu: es protu mīlēt citus cilvēkus, bet sevi nemāku. Mīlestība ārpus tevis neeksistē. Tā ir.. tevī. Pat tad, ja to pret sevi neizjūti, tā tik un tā tur – tavā sirdī – jau ir un dzīvo ;). Tu nevarētu iedot citam to, kā tev nebūtu. Vari dalīties tikai tajā, kas tev jau ir. Uz jautājumu: “kā mīlēt sevi?” – atbilde pavisam vienkārša: “izturies pret sevi labi. Ieklausies savā ķermenī, ieklausies savās sajūtās, ieklausies savā sirdī – un seko tai.” Un nepieļauj sliktu izturēšanos pret sevi. Sāc ar to, ka pats pārstāj pret sevi izturēties slikti, jo tad arī citi… neuzdrīkstēsies. Visa dzīve tāds spogulis taču vien sanāk. Kas tevī, to redzi apkārt. To piedzīvo.
Dod sev atļauju būt laimīgam un tevī ieplūdīs mīlestība. Tā jau ir tevī. Tavā sirdī. Mīli sevi. Izturies pret sevi labi. Jo tava pasaule sākas ar.. tevi.
Dace
p.s. Es mīlu tevi. Paldies, ka tu atļauj arī man uz mirkli būt par daļu no tavas pasaules.
