Labs vakars jūsmājās! 😉

Domāju, ka vienā mierā varu paturpināt mammas-bērna attiecību tēmu. Tik un tā pēdējās dienās saskaros tieši ar šīm situācijām. Es zināju gan, ka tā būs – biju tam gatava 🙂

Ir man dažas dzīvē iegūtas atziņas par to, kas īsti ir tas, kas, pēc manām domām, bērnam sniedz šo tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu un arī pašu galveno „esmu mīlēts” sajūtu. Saņēmu lielu dūšu un riskēšu ar šīm atziņām padalīties.

Pirms lasīt tālāk – atceramies, otru nosodīt nedrīkst! 😀 Kritizēt arī nē. Katram sava pieredze 😉

Lai radītu uzticības pilnu vidi, bērnam nepieciešama drošības sajūta. Lai bērns justos droši, nepieciešama sajūta “esmu mīlēts”.

Vispār tāda diezgan savdabīga formula sanāk:

mīlēts bērns = mīlestība + robežas + solījumu izpilde + atspoguļošana

Vispirms – par robežām. Ir skaidrs, ka bērns ikvienā vecumposmā mēģinās iztaustīt, cik tālu var iet. Cik mamma/tētis pacietīs 🙂 Un tik tālu arī ies. Ja izdosies, pēc zināma brīža mēģinās iet vēl tālāk 🙂

Kāpēc robežas ir tik svarīgas? Jo tās dod neatsveramu drošības sajūtu. Un tas ļoti nomierina bērnu. „Mammai nav vienalga, kas ar mani notiek, esmu mīlēts”.

Ir noteikumi, kas ģimenē pieņemti. Attiecas uz visiem, tostarp, arī bērnu. Ja robežas tiek pārkāptas, rīcībai ir arī konkrētas sekas. Vienmēr. Bez izņēmumiem. Tāpēc, ka mīl. Un tāpēc, ka nav vienalga. Jo īpaši tāpēc! 🙂

Robežu noteikšana nenozīmē dzīvi spīlēs. Robežas nozīmē.. mīlestību.

Lielākais trakums sākas visatļautībā.. Tas izraisa milzīgu haosa izjūtu. Bērnam nav tādu prasmju apstāties kādā brīdī pašam – viņš turpina taustīt, taustīt un .. nesatausta nekādu rāmi. Ārkārtīgi grūti tādam mazam un arī ne tik mazam ķiparam. Un pie reizes tas neapzināti jau atkal rada to pašu sajūtu – “neesmu svarīgs, mani nemīl..”

Protams, katram vecumposmam savas robežas un vienā brīdī bērns arī ir ..jāsāk palaist prom no sevis un vēl kādā – atlaist pilnībā. Un nemaz tik viegli tas nav. Vecākam gluži neapzināti reizēm gribas to nabas saiti iespējami ilgāk noturēt. It īpaši, ja visu savu dzīvi veltījis ..bērnam.

Jā, tas ir svarīgi – nedzīvot tikai bērnu dēļ. Bet dzīvot sevis dēļ. Neuzlikt bērnam šo smagumu – Tu esi atbildīgs par to, lai man būtu labi. Nekā nebija! Katrs pats ir atbildīgs par savu labsajūtu. Bērnam nav jāapmierina vecāku iegribas. Un, savukārt, vecākam nav jānodrošina bērna iegribu apmierināšana. Sadarbība – jā! Manipulēšana – nē! Ja vien negribam izaudzināt bērnu, kurš vienmēr par visu jutīsies vainīgs. Un tā vai citādi iekļūs attiecību trijstūros, kurās gluži neapzināti uzņemsies cietēja jeb upura lomu.

Solījumu izpilde nostiprina bērnā vēlmi uzticēties. Jebkādu solījumu. Tieši tāpēc ar solījumiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja nav skaidrs, ka izdosies apsolīto izpildīt, labāk nesolīt. Tas drausmīgi sāp, ja solījums netiek turēts. Pie reizes arī tiek iegūta pieredze: „ā, solījumus nevajag pildīt”. Un nākamā no tā izrietošā atziņa: „neesmu pietiekami svarīgs..”un nākamā, pati smagākā: „..tātad, neesmu mīlēts”.

Jā, un jebkādu solījumu arī nozīmē jebkādu. Gan par pozitīvām, gan par ne tik pozitīvām lietām. Patīkamais solījums iesim uz kino ir līdzvērtīgs solījumam, kas iestājas kā sekas konkrētai rīcībai. Ir labi, ja spējam noturēties un nesalūzt. Izturēt un pirms laika šo nepatīkamo solījumu neatcelt. Vistiešākajā veidā – bērnam tas nozīmē jau pieminētās robežas. Un ļauj apjaust teiciena ‘katrai rīcībai ir savas sekas’ nozīmi.

Atspoguļošana ļoti labi palīdz bērnam ieraudzīt to, ko citādā veidā viņš nespētu pamanīt. Kad mutiski mēģinām ieskaidrot lietas, bieži vien tas nestrādā. Bērnam ir grūti saprast. Bet ar piemēru – kāda runa! Kaut vai ar solījumu izpildi. Ja apsolīji kaut ko izdarīt, to arī izdari. Tas attiecas arī uz bērnu. Ja bērns neizdara, mamma arī kādu savu solījumu var nepildīt. Jā, tas sāpēs un pirmajā brīdī bērnam liksies ārkārtīgi netaisni, tomēr dziļa jēga atspoguļošanā. Man jau šķiet, ka tas ārkārtīgi palīdz attīstīt empātijas spēju. Spēju sajust otru.

Jā, un pati svarīgākā, protams, Mīlestība. Mūsu laiks savam bērnam. Mīlestībā pavadīts laiks, kurā satiekam savu bērnu. Kā zināms, bērna mīlestību nopirkt nevar. Mūsu veltīto laiku savam bērnam nevar aizstāt ar mantām. Atpirkšanās, lai mazinātu paši savu vainas sajūtu par maz kopīgi pavadīto laiku, izraisīs tieši to pašu sajūtu “neesmu mīlēts”. Bet papildus tam nāks graujoša atziņa “varbūt mīlestību var mēģināt.. nopirkt?” Un nav izslēgts, ka kādā brīdī – būdams pieaudzis, patiešām arī mēģinās nopirkt.. 

Mīlēts bērns? Jā!!!

Bērns, kurš, būdams pieaudzis, spēs nodot šo mīlestību arī saviem bērniem. Un tā – paaudžu paaudzēs. 🙂

Iepriekšējais ieraksts „Spēt sadzirdēt savu bērnu” guva necerētu atsaucību – gan portāla mammāmuntētiem.lv, gan arī portālā draugiem.lv iekļuva pie ‘vērts izlasīt’.

Paldies jums, ka .. SADZIRDĒJĀT.

🙂

Ar sirsnību,
Dace