Esmu savākusies. Vakar tiešām bija .. nu bija, jā.. redzējāt paši. Visi jau esam tikai cilvēki. Nekāds dižais aironleidijs (tulkojumā – dzelzs lēdija. Ka nepaņem mani valsts valodas centrs aiz rokas) no manis tomēr nesanāk 😀
Pirms katra sava kārtējā ieraksta blogā jūtos kā balta lapa – nezinu, ko vēlēšos pateikt. Sāku rakstīt un tad kaut kas nāk. To tad arī pierakstu🙂 Protams, neceru, ka kāds man piešķirs ordeni par maniem mēģinājumiem noturēt jūsu interesi, bet, ticiet man, viegli tas nav 🙂 Un vēl pie šitās informācijas plūsmas, kas ceļo internetā. Gandrīz vai kā neiespējamā misija 😀 Kad ir iespējama saruna aci pret aci, tad vari nolasīt daudz vairāk. Ko varbūt darīt savādāk, kas ir ļoti labi un ko mainīt nevajag. Šobrīd paļaujos tikai uz to, ko sajūtu. Īsāk sakot, uz intuīciju 🙂
Viss notiek īstajā laikā un vietā. Zāle nevar izaugt ātrāk nekā tā spēj izaugt. Tai ir vajadzīgs laiks, lai izaugtu.
Vēl ir teiciens, ka ar varu mīļš nekļūsi. Arī iepatikties ar varu nesanāks. Tāpēc atliek vienīgi paļauties. Un turpināt ticēt. To arī daru.
Šodien Valentīndiena. Manā gadījumā gan vienkārši 14.februāris, sestdiena 😀 No vienas puses, ir forši kādu dienu veltīt konkrētai tēmai (kas gan vēl var būt labāks par tēmu “Mīlestība”), bet no otras puses, veltīt tam visu uzmanību tikai vienu dienu gadā.. Līdzīgi kā 8.martā. Ļoti patīkami saņemt ziedus, bet ziedus jau var pasniegt arī negaidot konkrētu dienu.
Šorīt pamostoties pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija par manu bērnību. Atcerējos, kad biju pavisam maza, domāju, ka man piemīt lielas spējas. Domāju, kad izaugšu liela, palīdzēšu ikvienai dzīvai radībai. (Jā, es tā tiešām domāju. Toreiz neplānoju pusLatvijai lūgt rokās sadoties). Dziedināšu. Radīšu brīnumus. Īpaši, ja kāds apslimis un slimība nedziedināma. Vai vienkārši kāds nonācis nelaimē. Es palīdzēšu. Es mainīšu šo pasauli. Tā kļūs labāka.
Nelielai atkāpei – uzaugu pie vecāsmammas, jo bērnudārzs tolaik vietā, kur dzīvoju, vēl nebija uzcelts. Daudz laika pavadīju viena ar savām domām. Man bija patiešām daudz laika domāt par šo pasauli. To arī no visas sirds darīju. Tad arī tapa daudz un dažādu fantāziju, ko darīt, lai cilvēki mīlētu viens otru. Lai nebūtu karu. Lai visi dzīvotu saticīgi. Nestrīdētos. Lai neviens nedarītu otram pāri. Lai nebūtu netaisnības pasaulē. Lai nebūtu ciešanu. Lai visi būtu laimīgi.
Atceros, ka maziņai esot dikti patika ar dzīvniekiem komunicēt. Kaimiņiem esot bijis tītars, kurš esot bijis mans labākais draugs. Neļāvis nevienam man tuvoties. Jā, varbūt viņš bija egoists, toties mīlošs egoists 😀 Un tad tas tītars pazuda. Tagad protams zinu, kur. Toreiz nezināju. Nē, nemocīšu jūs ar savu dzīvesstāstu šodien. 🙂
Tas, ko vēlējos pateikt – mēs nekad nezinām, kā tieši iegrozīsies mūsu dzīve. Nezinām, kāds notikums kardināli mainīs mūsu dzīvi. Bet tas, ko varam darīt – nesēdēt rokas klēpī salikuši, gaidot, ka kaut kas notiks pats no sevis. Ir svarīgi uzņemties iniciatīvu. Mainīt to, ko varat mainīt. Un pieņemt to, ka visu ietekmēt nevaram. Ir vajadzīga vienkārši paļāvība.
Pāris vārdus par mīlestību pateikšu gan.
Mīlestība ir pats, pats svarīgākais mūsu dzīvēs. Kad sirdis satikušās, ļaujiet tām satikties pa īstam. Nelieciet stereotipiskus šķēršļus par to, kāpēc šī mīlestība nav iespējama. Ļaujieties tai. Kāpēc visu mūžu dzīvot nelaimīgu dzīvi, ja var izvēlēties laimīgu? Mīlestība dod spēku. Tā iedvesmo. Tā mudina kļūt labākiem. Neizturieties pret mīlestību kā pašsaprotamu. Tā var izplēnēt un izgaist. Mīliet no visas sirds un pasakiet šos trīs vārdus cilvēkam, kuru mīlat. Jo īpaši par mīlestību runājot – neko neatlieciet uz vēlāku laiku. Vēlāka laika var arī nebūt.. Mīliet tagad! Arī rīt. Un parīt. Un aizparīt. Un aizaizparīt. Un tā gadu no gada uz priekšu. Visa mūža garumā. Mīliet un esiet mīlēti. Esiet laimīgi!
Mīlestības un mīļuma piepildītu sestdien vēlot,
Dace
