“Ceeee-lieeess!!! Ir jau rīts!” mani pamodināja priekpilns sauciens. “Vai zini, kas šodien par dienu?”

Pirms nosaukt skaļi datumu un nedēļas dienu  (pirmdienas vispār grūti palaist garām, ja vien neesi atvaļinājumā un varbūt pat ārpus ierastās vides),  aprāvos.

Jā, kārtējā pirmdiena. Pēc kārtējām pāris brīvām dienām. Lai sāktos kārtējā darba nedēļa. It kā. Bet no otras puses, šī varētu nekļūt par kārtējo pirmdienu pēc kārtējām pāris brīvām dienām, lai sāktos kārtējā darba nedēļa. Šī var būt pavisam citādāka diena. Lai ar ierastajām darbībām fonā. Bet pavisam savādāka diena.

Kā sadzirdēdama manu iekšējo monologu, Anna sprigani ielēca manā gultā.

“Mamm, vai zini, kas šodien par dienu!” katrs vārds izskanēja kā mazs spridzeklītis. Vai drīzāk – dzīvīgi burbuļoja kā pavasarī pēc lielā ziemas miega atmodies strautiņš.

Pasmaidīju. Mazā Anna kopš dzimšanas atgādināja apkārt staigājošu gaismas mazuli. Maza saulīte. Neatkarīgi no laika apstākļiem aiz loga. Vispār – neatkarīgi ne no kā. Dzīvespriecīga, zinātkāra un enerģiska. Vienmēr. Tāda viņa izskatījās pat tad, kad bija iemigusi.

Divu zilganpelēko, apaļo acu pāris dzirkstoši lūkojās manās acīs. “Nu? Uzmini!”

Iesmējos un glāstoši aizvirpināju aiz auss mazā spridzeklīša uz pieres izsprukušo mato šķipsnu. Pēc mirkļa nepaklausīgā loka atleca tieši turpat kur pirmīt. Kā sacīdama: ‘nekā nebija! Tev mani nesavaldīt!’ Tik ļoti piestāvēja Annai – mazajai savādniecei, kas šo pasauli redzēja pavisam citās krāsās nekā vairums citu bērnu, nemaz nerunājot par gana pelēcīgo pieaugušo pasauli. Kas nereti  (parasti pelēcīgā lietus laikā) mēdza kļūt vēl pelēcīgāka par ierasti pelēko.

“ŠODIEN IR PRIEKA DIENA!” mazā triumfējoši iesaucās.

“Lai priecātos, ir taču jābūt kādam iemeslam,” tā bija pirmā doma, kas acumirklīgi iešāvās prātā. Nepateicu skaļi. Izteiksmīgo acu pāris, šķiet, par prieku bija mazliet savādākās domās. Nu labi, pilnīgi citās domās. To bija grūti nepamanīt.

“Un kāpēc tu domā, ka šodien ir prieka diena?” smaidīdama atjautāju pretī.

Anna apsēdās man pretī. Paņēma roku. Un pielieca galviņu uz manu pusi tā, it kā gatavotos izpaust kādu rūpīgi izauklētu noslēpumu. Pateikt ko tādu, ko līdz šim neviens vēl nebija sacījis. Viņa prata tā- katru mazu lietu pasniegt it kā tas būtu kas pirmreizējs, īpašs un piešķirt ikdienišķumam pavisam citu skanējumu. Ikdienišķas lietas vairs nebija ikdienišķas, kad par tām stāstīja Anna. Ne gliemezis, ne lietus lāses, ne debesīs spalgi klaigājošā kaija nebija tikai tas, ko tu ar acīm redzi. Viss ar savu stāstu. Un savu nozīmi. Un pilnīgi savādāku redzējumu.

“Redzi,” Anna klusiņām čukstēja, “šodien ir prieka diena. Kā es to zinu? Jo šodien es tev gribu uzdāvināt prieku!”

“Prieku taču nevar uzdāvināt,” mazliet samulsu. “Tas vai nu ir, vai tā nav.”

“JĀ,” mazā mani pārtrauca. “es arī agrāk tā domāju.”

Ņemot vērā, ka Annai bija vien septiņi gadi, teju izspruka: “Mīļais bērns, cik tas ir.. agrāk? Tu piedzimi šajā pasaulē pirms nieka septiņiem gadiem!” Bet skaļi nepateicu. Pieaugušie mēdz būt akli. Negribēju kļūt par vienu no tiem. Kas savu stingro pārliecību dēļ apēd ne tikai savu, bet arī otra prieku. Un ja nu šodien tiešām IR prieka diena..

“Lūk,” Anna pastiepa man dūrītē savilktu plaukstu, “paņem šo te. Bet vērt vaļā varēsi tikai tad, kad apsolīsi man – noteikti to izdarīt. Tieši tajā mirklī, kad būsi izlasījusi. Nevis vēlāk, kad tev būs vairāk laika.”

Pasmaidīju vēlreiz. Un pēkšņi aptvēru, ka Anna labi zina, ko pieaugušajam parasti nozīmē frāze ‘vēlāk, kad tev būs vairāk laika’. Gudriniece. Nudien.

Pamāju ar galvu. Un skaļi noteicu: “es tev apsolu, Anna”. Sajūtas bija līdzīgas, kā dodot zvērestu: patiesību, patiesību un tikai patiesību.. Un uzreiz iedomājos – vai maz savstarpējās cilvēcīgās attiecībās ko citu vajadzēja? Tik vien kā turēt dotos solījumus un būt patiesam.

No mazās plaukstiņas manējā iekrita apaļa papīra bumbiņa. Rūpīgi savirpināta. Tik rūpīgi, ka sāku domāt, vai maz spēšu to atvirpināt vaļā.

“Vai tur ir ..prieks?” mēģinot atrast galveno stūrīti, aiz kura mazo papīra bumbiņu atripināt vaļā, uzvaicāju Annai. Un vienlaikus domājot, ja nu nespēšu tā priecāties, kā Anna tagad gribētu redzēt mani priecājamies. Galu galā ir kārtējā pirmdiena ar kārtējo darba nedēļu un kārtējiem ikdienas pienākumiem. Un aiz loga līst pelēkais lietus. Un priecāties tā – bez pamata – kam tad tam vispār ir laiks? Starp pieaugušajiem. Tomēr nostūmu šīs domas maliņā. Jutu, kā Anna mani vēro. Zīmīti biju jau gandrīz atritinājusi. Mazā turpināja sēdēt man tieši pretī un pacietīgi gaidīja.

Ar plaukstām nogludinājusi krokojumu, lasīju. “Es tev dāvinu prieku. Uzdāvini prieku kādam arī tu!” Un klāt piezzīmēta maza, dzeltena saulīte.

Apjuku. Tieši to taču Anna pirmīt pateica man skaļi. Ka šodien ir prieka diena. Un viņa grib uzdāvināt man prieku. Un zīmītē – nekā īpaša. Precīzi tas pats, ko viņa pateica skaļi. Tie paši vārdi. Gribēju jau šo visu pateikt arī meitai dzirdot. Un atkal aprāvos.

Anna smaidīja no visas sirds. Viņas īpašā dāvana man. Šajā īpašajā prieka dienā. Prieks. Un kluss lūgums– uzdāvini prieku vēl kādam.  Te tev nu bija kārtējā pirmdiena, ar kārtējo darba nedēļu un kārtējo pelēcīgo lietu aiz loga!

“Ak, tu, mazā gudriniece!” iesaucos. “Tiešām Prieka diena! Un dāvanā – prieks!” Un mani pārņēma spēja atskārsme. Maza, saņurcīta papīra bumbiņa. Deviņi vārdi. Tad lūk, kā izskatās prieks!

“Redzi nu, tev IR prieks, mammu! Un tagad uzdāvini to vēl kādam. Tu apsolīji.”

 

P.s.

Patiess prieks ir prieks, ko nevar nopirkt par naudu. Un ko neuztver kā pašsaprotamu – ko tādu, kas tev pienākas.  Savu ģimeni. Savus draugus. Savus darba kolēģus. Cilvēkus, ar kuriem diendienā satiecies.  Cilvēkus, kuri veltī tev savu laiku šajā nekadnavlaika laikmetā. Kaut vai atsūtot tev dažus vārdus īsziņā. Vai .. manā gadījumā. Mazā papīra strēmelītē. Un galarezultātā – prieks pa visu seju!

Un saki vēl, ka bērni nav gudrāki par pieaugušajiem. Ja dāvāju smaidu arī tev, uzdāvini to tālāk. Vēl kādam. Anna priecāsies. Un arī man būs prieks. Un smaids esot līdzīgs saullēktam. Būs tieši laikā. Īpaši šodien. Kad aiz loga ierasti pelēkais.

 

P.s.s. Stāsts balstīts uz  patiesiem notikumiem. Paseniem.