Mīļš sveiciens Tev šajā piektdienā!
Saņēmu vēstuli: „Klau, Tu par kaut ko priecīgu nevari uzrakstīt? Tā lai pēc izlasīšanas smaids pa visu seju? Nevis visu vakaru jādomā un pēc tam vēl ejot gultā – atkal jādomā un jādomā, un jādomā...” Nu jau trešo dienu štukoju – varu, nevar, varu, nevaru.. Būtu man margrietiņa, būtu vieglāk. Nav. Tad nu pašai lēmums jāpieņem 😀
Kaut ko nevarēt un atzīt, ka nevaru – tas vēl joprojām man izaicinājums. Nu jau gan krietni mazāks kā pirms pusgada, bet.. neatlaidība joprojām ir viens no maniem mani visprecīzāk raksturojošiem raksturlielumiem. Tā joprojām ir mana sarkanā lupata.
Starp citu, esmu bezgala pateicīga, ka neapēdāt mani grāmatiņas sakarā. Publiski atzīt, ka pieraksti dialogus, kuros bez tevis neviens cits fiziski nepiedalās un sadzirdi viens pats sevī, nemaz nebija tik viegli. Un tāpēc vēlreiz – sirsnīgs paldies par jūsu sapratni. Varēju dabūt sev apzīmējumu kaut ko līdzīgu tam, par ko jau šajā blogā minēju pašā sākumā sev ļoti tuvās multfilmas ‘ledus laikmets’ ietvaros – tā nu gan bērnībā bieži kritusi no koka…
Bet kā zinādama (!!!) – vispirms dzejoli par krišanu uzrakstīju. Paskaidrojot, ka krist man dzīvē nācies. Kā es te stāvu (sēžu) – neko, pilnīgi neko šajā dzīvē paredzēt nevar, tomēr vēl viens apstiprinājums – nejaušību nav. NU NAV nejaušību. Un viss notiek īstajā vietā un laikā. Manā gadījumā īstajā secībā.
Patiesībā man pašai arī prasās kas viegls. Niansēs neizplūdīšu, kādi tam iemesli, vienkārši ticiet uz vārda, ka pēdējā laikā man nav gājis viegli. Un tāpēc prasās vieglums.
Ehh, padalīšos ar vienu kuriozu pastāstiņu iz dzīves. Tā nu gadījās, ka pavisam nesen nācās griezties pie palīdzības pēc ārsta. (Nē, tas vēl nav kuriozs.) Tur svari. Ārsts – vīrietis, es tomēr – sieviete (labi, labi – zinu, ka ārstiem nav dzimuma, tomēr psiholoģiskais moments tik un tā izdarīja savu). Vispār svari man patīk, tie dod atskaiti pašai priekš sevis. Bet nu svērties vēlā pēcpusdienā (ne tā kā ierasti no rīta un tukšā dūšā), piekritīsiet, tas nav viens un tas pats. „Cik jūs sverat?” Kāpju uz svariem. Kāpju nost. Bīdu svarus pa labi un pa kreisi. Ne vella neietekmē acīmredzamo. Tiešām nepateikšu, kāpēc tik ļoti centos atrast kompromisu starp svariem un sevi, meklējot piemērotāko svaru atrašanās vietu daktera kabinetā, kas parādītu to, ko vēlos redzēt. Jautājums vēlreiz: „Svars?”. Atbildēju uz jautājumu tieši un konkrēti ar savu īpašo intonāciju, kur izmantoju gadījumos, kad par kaut ko esmu pilnībā pārliecināta – nu TIK DAUDZ jau nu gan es nesveru! Dakteris apjuka. „Nekas, nekas – sauciet kā nu ir.” viņš iejūtīgi turpināja.. To skatienu vēl kādu brīdi neaizmirsīšu. Iespējams, arī dakteris mani kādu brīdi paturēs atmiņā. Savos 36 gados nu tā kā tāds bērns.
Ē, bet man ir morāle arī šoreiz! Ne smagā, nē! Nesaku, ka manu stāstu par piemēru vajag izmantot. Bet vispār bērnu, kas mīt mūsos, pie dzīvības vajag uzturēt! Tas dod milzīgu iekšejās brīvības sajūtu – esi, kāds esi – nedomājot, ko teiks citi. Ja gribi – no sirds smejies, ja jūti, ka vajag – izraudies. Bet neliec klāt to pieaugušā remdenumu – lieli un prātīgi cilvēki gan tā nedara.. Ko tad es.. Nu, kāpēc gan ne!? Ja, darām kā sajūtām, esam PATIESI. Labāk patiess un DZĪVS, nekā mākslīgi stīvs un PUSdzīvs. Un tā bērnišķīgā daļa – aiii, kāds tur radošums iekšā! Atliek vien smelt un dalīties. Atmodiniet bērnu, kas mīt jūsos! Neapcērpiet tam kantainu domāšanu. Domāt var arī trijstūrī, ovālā un jebkādā, pilnīgi jebkādā formā 🙂 Radošumam robežu nav! Skatoties uz šo pasauli bērna acīm, arī brīnumiem vieglāk noticēt. Un es joprojām ticu, ka brīnumi notiek. Notiek un punkts.
P.s. Tovakar vakariņas man izpalika. Nu, tur tā – pāris sausiņus uzgrauzu. Uz svariem pagaidām nekāpju. A kur man steigties. Tūlīt atsāksies dejošanas. Tad arī svēršos 😀
Sirsnības piepildītu šo dienu vēlot,
Dace