Šorīt no Sapņotavas krātuves prasījās pacelt uz augšu šo 2015.gada 13.februārī tapušo rakstu. Nē. Ne jau lietus dēļ. Mīlestības. 🙂
—————–
“Vai tu reiz rimsies?” vecmāmiņa īgni rāja mazdēlu.
“Bet, vecomamm, kā es varu rimties? Brīdī, kad debesis ar zemi satiekas!” iesaucās mazdēls.
Ko tik tāds puika neizdomā, pie sevis pukojās vecmāmiņa un skaļi noteica: “Tas ir lietus. Ārā vienkārši līst.”
“Vecomamm, nē, tas nav vienkārši lietus. Tās ir asaras. Debesis raud,” mazdēls attrauca.
“Nu gan varena iztēle,” vecmāmiņa iebilda. “Debesis jau nav nekāds cilvēks, tās nemaz nemāk raudāt.”
“Vecomamm, Tu nesaproti,” mazdēls žēli noteica. “Tās ir debesis, kas raud. ”
“Par ko gan debesīm būtu jāraud?” vecmāmiņa bija neizpratnē.
“Tās ļoti mīl zemi,” mazdēls turpināja. “Un, kad debesis raud, tās var satikt zemi.”
“Mazdēl, tas ir lietus,” stingri noteica vecmāmiņa.
“Nē, vecomamm, Tu nesaproti,” nopūtās mazdēls. “Tas nav lietus. Tā ir satikšanās.“
