Mīļš sveiciens, Tev manu lasītāj! 🙂
Ceru, ka nenogurdināju Tevi ar saviem pāris dzejoļu aktīviem uznācieniem. Visu laiku es te tā galīgi baltiem cimdiem. Balti un pūkaini. Ne vienmēr un ne visur vajag tos baltos cimdus. Reizēm cimdi traucē un vari palikt remdens. Lai parautu vaļā dzīvīgumu, kailām rokām to vieglāk izdarīt. Tad var pieskarties vairāk.
Pārejam pie kā mierīgāka. Saņēmu nepieciešamo drosmi 🙂 un vēlos vēl mazliet padalīties un sniegt lielāku ieskatu par savu topošo grāmatiņu. Bez lasītājiem tai būs grūti piedzimt. Bet ļoti vēlos piedzīvot tās dzimšanu jau šajos Ziemassvētkos. Ambīcijas (lasiet: sapnis par šo grāmatiņu 🙂 ) ir TIK lielas, ka gribētu piedzīvot tās PIEDZIMŠANU papīra formātā 🙂
Neesiet dikti skarbi, esmu jauniņa rakstītāja 😉 Pieredzi vēl tikai krāju. Grāmatā aplūkoti visvisādi jautājumi. Un meklētas atbildes. Attiecību jautājums ir tikai maza šķautne no visa, kam tajā esmu pieskārusies. Piedāvāju nedaudz ieskatīties tieši šajā nodaļā 🙂
Grāmata gan nav gluži ikdienišķa, bet par to, kāpēc tā vispār top un veidu, kādā tā top – vairāk kādā no saviem ierakstiem nākamajā reizē.
Tad nu, aii-zz-iet! 🙂
Jauku vakaru vēlot,
Dace
————————————————————————————–
20.nodaļa Par harmoniskām attiecībām
****
/…/
Tad būtu labāk, ka harmonisku attiecību izveidei satiktos divi cilvēki, kas jau satikuši paši sevi? Atgriezušies pie savas augstākās būtības? Un kamēr tas nav noticis, attiecības labāk vispār neveidot? Vai tā?
Nē. Noteikti ne. Cilvēku satikšanās ir daļa no katra cilvēka attīstības ceļa uz pilnību. Satiekas tikai tie cilvēki, kas var palīdzēt savstarpēji viens otram augt. Un atgriezties pie dievišķā pirmsākuma sevī. Esot attiecībās, piedzīvot šo pašatklāsmi un atgriezties pie sevis.
Tomēr nesaprotu. Vai tādā brīdī attiecībās nebūs haoss? Un nebūs vairāk ciešanu nekā laimes sajūtas? Ja abi cilvēki vēl tikai meklē ceļu pie sevis, par kādu harmonisku attiecību izveidi gan var būt runa?
Tev šķiet, ka harmoniskas attiecības cilvēks veido vienatnē? Ieslēdzies četrās sienās? Un vēlams tumsā – tā, lai neviens neredz? Vai tā?
Nē, tā gan es nedomāju. Viens taču nevar veidot attiecības..
Nevar gan. Atceries to vienmēr, viens nevar veidot divu cilvēku attiecības. Ko tādu var piedzīvot un realizēt, tikai diviem cilvēkiem kopā esot.
Bet varbūt tomēr ir vieglāk sevi satikt, pirms sākt veidot attiecības ar otru?
Ne vienmēr. Var būt, ka tā būs vieglāk, bet varbūt tieši pretēji. Jūs nevarat plānot savu dzīvi pēc principa: vispirms es atgriezīšos pie dievišķā pirmsākuma sevī un tad gan sastapšu savu lielo dzīves mīlestību.
Bet līdzīgs pievelk līdzīgu.. Un ja cilvēkā nav šīs pilnības, tad viņš nespēs piesaistīt cilvēku, kas ir sasniedzis pilnību. Būs daudz grūtību. Var nekas nesanākt.
Neieciklējieties uz šo: jums nav jābūt pilnībai, kad veidojat attiecības ar otru cilvēku. Jūsu katra pilnveide iespējama tieši caur attiecību veidošanu. Ja pēc pilnības principa plānosiet savas dzīves, nonāksiet strupceļā. Tas izklausās līdzīgi tam, ko daudz no jums jau dara tagad, sacīdami: ´kad man būs māja, tad man būs bērni’, ‘vispirms karjera un tikai tad laimīga ģimene’. Būtībā pārceļaties uz dzīvi nākotnē. Faktiski nepiedzīvojat šo brīdi. Un reti kad sanāk tā, kā jūs, cilvēki, esat saplānojuši. Patiesībā gandrīz nekad nenotiek pēc jūsu izdomātā plāna.
Sāku saprast tavu domu.
Jūsu, cilvēku galvenā problēma attiecību veidošanā ir šī: jūs regulāri pieslēdzat prātu. Un tad arī prāta pieņēmumi ņem virsroku. Daudzi tavi apgalvojumi arī ir milzīgi stereotipi, ar kuriem vari sevi sāpināt un sāpināt arī otru. Ne jau tīši, nē. Neapzināti. Pavisam neapzināti. AR prātu attiecības veidot nevar. Attiecības veido tikai un vienīgi ar sirdi caur dvēseles pieskārieniem.
Un viens nevar izveidot harmoniskas attiecības. Viens nevar izveidot nekādas attiecības. Vienmēr vajag arī otru cilvēku. Un tikai tad, ja vēlas abi, tikai tad ir iespējams piedzīvot šo ceļu – pilnveidojot katrs sevi, atgriezties pie dievišķā pirmsākuma sevī un izveidot harmoniskas attiecības. Uz patiesu mīlestību balstītas attiecības.
Tomēr daudzas grāmatas māca – vispirms tiec galā ar sevi pats, tikai tad vari veidot attiecības.
Vienīgais, kas noteiks, vai jūsu attiecībām ir nākotne ir šis – abpusēja vēlme veidot šīs attiecības. Vēlme piedzīvot šo brīnišķo saplūsmi un fantastisko mīlestību, kas piedzimst sievietes un vīrieša attiecībās. Ļaujot vīrietim piedzimt Vīrietī un sievietei -Sievietē. Un paralēli ejot katrs savu pilnveides procesu. Ne jau fakts, ka cilvēks vēl nav atgriezies pie sevis, ir šķērslis. Tas, kas attur no attiecību izveides – cilvēks nav īsti drošs, vai viņš ir sastapis īsto cilvēku. Viņš nezin, vai vēlas veidot šīs attiecības.
Gribas Tev tomēr iebilst. Cilvēks taču drīkst būt apjucis. Drīkst meklēt ceļu, kā atgriezties pie sevis?
Protams! Ne tikai drīkst, bet tas ir jūsu katra cilvēka galvenais dzīves uzdevums. Iemīlēt savu dvēseli. Piedzīvot dievišķo sevī. Bez apjukuma to nemaz nevar izdarīt. Tikai caur apjukumu iespējama apskaidrība.
Ja cilvēks tādā brīdī ir saticis otru cilvēku, tas nekad nav bez iemesla. Apjukums nav iemesls katram aiziet uz savu pusi. Bet sasteigt neko tādā brīdi gan nevajag. Tiklīdz kāds no abiem sāks pieprasīt mīlestību, otrs cilvēks sajutīs vēlmi bēgt. Viņam radīsies sajūta, ka viņa brīvība ir apdraudēta. Un tādā brīdī viņš var izvēlēties aiziet.
Tā, par šo gan es gribētu parunāt vēl sīkāk. Kā tu teici? Apdraudēta brīvība?
Manī vienmēr izraisījis sirsnīgu smaidu fakts, kā jūs mēdzat interpretēt brīvības jēdzienu. Jums šķiet, ka jums brīvību atņems, ja būsiet attiecībās. Patiesībā vienam esot, jūs varat būt daudz nebrīvāki nekā esot ar kādu kopā.
Šo pagaidām man grūti aptvert.
Iekšējā brīvība nekādā veidā nav saistīta ar attiecībām. Tā cilvēkā vai nu ir, vai nav. Ne jau attiecības jums atņem brīvības sajūtu! Tā ir ilūzija! Milzīgs stereotips par jēdzienu ‘brīvība’. Patiesībā tieši caur attiecībām jūs visvairāk varat apgūt iekšējās brīvības jēdzienu.
Lūdzu, paskaidro. Paliek pavisam grūti uztvert tavu domu.
Kad jūs veidojat attiecības, jūs mācāties brīvību. Esot vienam, brīvību iemācīties ir daudz grūtāk. Jo jūs esat viens. Jūs it kā esat brīvs. Pilnīgi nesasaistīts. Varat doties uz ikvienu debespusi. Darīt jebko. Bet tā nav brīvība.
Vienmēr esmu domājusi, kā tieši tā izpaužas cilvēka brīvība.
Jā, tā izpaužas cilvēka ārējā brīvība. Bet tam nav nekāda sakara ar cilvēku iekšējo brīvību. Tādējādi jūs sapludināt kopā divus pilnīgi dažādus jēdzienus. Salīdzinājumam varētu izmantot cilvēka ārējo skaistumu. Ārējais skaistums nenozīmē tādu pašu iekšējo skaistumu. Ārējais skaistums var nebūt vienlīdzīgs ar dvēseles skaistumu. Kas, tavuprāt, gaistošāks?
Ārējais skaistums, protams.
Un tā arī ar brīvību. Ārējā brīvība ir šķietamība par brīvību. Tā var sevī ietvert lielus klupšanas akmeņus.
Jo..
Jo cilvēks tiekdamies piedzīvot šo ārējo brīvību, aizmirst, ka galvenā brīvība ir viņa dvēselē. Nav nekā lielāka par iekšējās brīvības sajūtu, kas cilvēka dvēselē.
Un to var piedzīvot, atgriežoties pie dievišķā pirmsākuma sevī?
Jā.
Bet tie ir cilvēki, kas nejūt mīlestību pat pret sevi! Kur nu vēl otru.. kāda vairs gan tur ilūzija..
Mīlestības nejušana nebūt neliecina par mīlestības neesamību. Mīlestība ir tikai jāatmodina. Katrā, pilnīgi katrā cilvēkā ir spēja mīlēt. Mēs jau to pārrunājām šīs grāmatas sākuma lappusēs. Tā ir dabiska spēja, kas piemīt ikvienam cilvēkam.
Kā cilvēks var zināt, ka viņš ir saticis savu īsto cilvēku? Saticis savu patieso dzīves mīlestību? Kā cilvēks to var zināt?
Visas atbildes ir katra cilvēka sirdī.
Kas ir patiesa mīlestība?
Patiesa mīlestība vienkārši mīl. Patiesa mīlestība nediedelē. Patiesa mīlestība neizgaist. Tā vai nu ir, vai nu tās nav.
Attiecības veido divi cilvēki. Ja kāds no abiem izvēlas aiziešanu, tas ne vienmēr nozīmē absolūtu šķiršanos. Reizēm tikai tā cilvēki var viens otru pa īstam satikt. Šķiroties. Vienmēr cieniet otra cilvēka vēlmi pabūt vienam. Tāpat no visas sirds cieniet otra cilvēka izvēli aiziet pavisam.
Svarīgi, lai jūs apzinātos, ka attiecībām, kuras vēlas tikai viens, tik un tā nav nekādas nākotnes. Mīlestība nevar piedzimt attiecībās, kurās viens no cilvēkiem uzspiež otram savu vēlmi būt kopā. Mīlestību nevar uzspiest ar varu.
Vēlme būt kopā ir abpusēja.
Un attiecības NEATŅEM jums JŪSU brīvību. Cilvēkam iekšējo brīvību no malas atņemt neviens nevar. To var nodarīt tikai pats sev. Pats sev gan var atņemt iekšējo brīvību. To izdarāt visai bieži. Ar savām izvēlēm. /…/
*****************************************************************************************************
UN PAVISAM MAZLIET NO GRĀMATIŅAS IEVADA DAĻAS arī 😉
(…) Dievs, lūdzu, palīdzi man.
Uzticies man. Ļauj man sakārtot tavu dzīvi.
Tu to tiešām darīsi?
Jā.
Kāpēc?
Jo es tevi mīlu. Patiešām mīlu.
Kā lai palīdzu sev atgūties?
Pieņemšanas māksla.
Ko varu darīt?
Ļaujies, lai viss notiek.
———————————————————————————————————
Kā lai zinu, par ko rakstīt?
Tu jau zini.
Nevaru nosaukt vārdos.
Vienkārši sajūti.
Tas nemaz nav vienkārši.
Tas ir tik vienkārši vai sarežģīti, kā tu to jūti. Tas ir tavā galvā. Visi ierobežojumi.
Vai es sajutīšu, par ko varētu būt grāmata?
Ja gribēsi, sajutīsi.
Vai Tu man palīdzēsi?
Es jau to daru.
Kāpēc man tik daudz šaubu?
Jo tas ir cilvēcīgi.
Man vajadzētu noticēt saviem spēkiem?
Tas būtu labi. Tas palīdzētu.
No kurienes manī šī lielā nedrošība?
No sabiedrības uzspiestiem stereotipiem. Arī no audzināšanas.
Vai varu no tās atbrīvoties?
Vari gan.
Ko lai daru, lai uzlabotu savu šī brīža pašsajūtu?
Paļaujies uz mani un tici saviem spēkiem. (….)
/Dace Pavloviča, no topošās grāmatas “Ļauj savai dvēselei runāt”/
