Saulains sveiciens Tev, manu lasītāj!
Ņemot vērā manas neierobežotās sinoptiķa spējas, saņēmu pirmo oficiālo laikapstākļu pasūtījumu. Palūdza man saulīti. Neuzdrīkstējos rakstīt, kamēr kaut kas pie debesīm neiespīdēsies (ja kādu interesē sīkāk – kā tieši to panācu – vakar, kad ārā lija mīļuma lietus, dungoju “saule brida rudzu lauku”.
Tā un no šīs vietas tālāk – TIKAI sievietēm. Pateicos par sapratni ikvienam savam lasītājam – Vīrietim.
Šodien vēlos parunāt par vēl vienu gana nopietnu tēmu. Parunāt par .. pašcieņu.
Pirms turpinu tālāk – arī šis pārdomu vilnis bez jebkāda nolūka kādu aizskart, tikai padalīšos savās sajūtās. Ja jūtat, ka neuzrunā – vienkārši nelasiet ;) Bet varbūt kādai noderēs.
Nekad man nav īsti paticis, ka visu met pāri vienai kārtij. Visas sievietes nav vienādas. Arī vīrieši ne. Jā, ir kopīgas iezīmes, bet nu.. apgalvot, ka visi vienādi, -as.. Nē!
Nu jau kādu laiku prātuļoju par akmeni mūsu, sieviešu lauciņā. Mēdzam būt ne sevišķi apmierinātas ar vīrieša attieksmi pret sevi, bet.. aizmirstam par to, kā pašas pret sevi izturamies. Un to zelta teicienu, ka pret mums izturēsies tā, kā mēs to pašas pieļausim. Jā, šo es pavisam konkrēti – pašcieņas kontekstā..
Sieviete, kas zina, ka viņas mīļotais ir ne tikai viņas mīļotais (bet iespējams – vēl veselam baram!), bet ‘mīlestības’ vārdā gatava pieciest un dalīties – šī sieviete sevi neciena. Un arī viņas mīļotais viņu neciena. Un nemīl.
Ja cienītu un mīlētu, nemūžam nedarītu pāri.. Bara nebūtu. Šādu upuri nest nav vērts. Var, protams to izvēlēties, bet tad jārēķinās ar mūžīgām ciešanām un pašai jāapzinās, ka šādu situāciju pieļauj pati. Vienkārši ļauj sev darīt pāri.
Sieviete, kas savu dzīvi upurē narcisam – tieši tāpat.. Gana smagā līdzatkarības mudžeklī iestigusi. Un aizmirsusi.. par pašcieņu. Par sevis cienīšanu. Par savas vērtības apzināšanos. Jā, aizmirsusi par to, ka viņa arī IR vērtīga.
Sieviete, kas savu dzīvi veltī alkoholiķim, kas pēc kārtīgas kārtējās iedzeršanas smagā nožēlā noteikti apsolīs nekad vairs nedzert nākamās dienas rītā.. līdz..nākamās dienas vakaram. Un tā dienu no dienas.
Sieviete, kas skrien pakaļ vīrietim, diedelējot mīlestību. Arī šī sieviete ir aizmirsusi par pašcieņu. Un nevar sagaidīt, ka tiks cienīta, ja neciena sevi pati.
Patiesībā varētu minēt vēl desmitiem, ja ne simtiem piemēru. Bet tas nav šī raksta mērķis.
Var gadīties tā, ka nemaz neapzināmies, kāda veida attiecībās nonākušas. Un ignorējam signālus, kas brēktin brēc pēc uzmanības. Jūtamies nelaimīgas, jūtamies slikti, bet gatavas, kā saka, cīnīties līdz pēdējam. Aizmirstot, ka uzvaras jau nebūs. Tik vien kā pēdējās pašcieņas paliekas drīz izgaisīs kā nebijušas.
Toties tā vietā nāks milzum daudz kompleksi. Un, pats par sevi – pārdzīvojumi lielos apmēros. Tā, ka ne malas, ne gala. Pietiks visai dzīvei.
Vēl viena nepatīkam blakusparādība visām šīm situācijām – jo īpaši par narcisiem un tiem vīriešiem runājot, kuri pieraduši – sievietes pašas skries pakaļ... (jo tiešām arī skrien. Tātad, vīrietim – ko tur iespringt! Kā saka, harēms pa brīvu! :) Bez jebkādas piepūles..)
Šo neadekvāti augsto pašvērtējumu vīriešos uzturam mēs, ja darām to, ko iepriekš minēju..  Skrienam. Un .. ciešam. Nu nav jāstāv rindā.. Un jāgaida, ka pamanīs. Vai vēl trakāk – varbūt beidzot iemīlēs.
Nevajag. Vīrietis rīkosies, ja Sieviete viņam tiešām būs svarīga. Viss. Un punkts. Nekādas rindā stāvēšanas. Vai cīņas. Lai cīnās par tevi. Nevis – otrādi..
Riskēšu, riskēšu atkal un apgalvošu – par šo vīriešu degradācijas sadaļu (kurās vīrietis vairs nav Vīrietis) mēs varētu uzņemties zināmu atbildību. Kā? Vienkārši pārstājot darīt to, ko esam darījušas līdz šim.. Nepielūdzot. Neidealizējot. Un neliekot vīrieti augstāk par visu. Nu kāpēc lai tu būtu mazāk svarīga? Tavas vajadzības mazāk vērā ņemamas..? Nu nav tā.
Ko iesākt šādā situācijā, ja saredzam sevi kādā no iepriekš minēto attiecību modeļiem?
Visvieglākais un vilinošākais – bēgt, atpakaļ neskatoties :) Bet ne vienmēr var tā uzreiz aizbēgt. Turklāt nav vērts bēgt, ja nākamajās attiecībās darīsi TIEŠI to pašu. Attiecības visai drīz kļūs neapskaužami līdzīgas iepriekšējām..
Ļoti ir vērts padomāt par robežām, kuras neļaujam pārkāpt. Kas mums ir un kas nav pieņemami.
Patiesībā tas nozīmē – pielikt treknu punktu situācijām, kuras neapmierina. Pašām pielikt. Un padomāt, kāpēc ļaujam pret sevi tā izturēties. Kas aiz tā visa paslēpies (ilgas pēc mīlestības, bailes, ka pametīs, ja nedarīsi to, ko darīji līdz šim vai varbūt vēl kāds cits iemesls..)
Es joprojām ticu, ja vīrietis līdzās patiešām mīlēs un pats nolems arī mainīties, tad ir cerība attiecībām pārdzimt jaunā kvalitātē. Pretējā gadījumā – mēs, sievietes, gluži neapzināti, nereti aiz žēluma uzņemamies mātišķo lomu – kaut vai alkoholiķu gadījumā.. Jā, jā – kāds nu gadījies, tādu jāpiecieš.. nabadziņš, pazudīs.. Jāglābj. Kā tad. Tādā brīdī ir vērts padomāt, kā vārdā maksāt tik augstu cenu..? Kāpēc jāupurē sevi un savu dzīvi otra cilvēka dēļ?
Turklāt pašcieņa nebūt nenozīmē augstprātīgu, uzpūtīgu vai nicinošu attieksmi pret otru cilvēku. Galīgi ne. Vienkārši – spēja cienīt pašam sevi un nepieļaut to, ka dara pāri; nepieļaut to, ka tiekam pazemotas, jo.. NEVIENAM NAV TIESĪBU PAZEMOT OTRU CILVĒKU. Nevienam. Arī pašam sevi ne.
Šad un tad dzirdēts arguments, ka vīrieši taču mazākumā – tāpēc jāpiecieš, kā nu ir (varbūt pat jācīnās par to, kas nu ir!) – neiztur nekādu kritiku. Nav jāpiecieš. Cilvēks, kas Tevi patiesi mīlēs, apzināti nedarīs Tev pāri. Un pilnīgi noteikti – nepazemos Tevi.
Ja attiecības tiek veidotas uz līdzatkarības principa – viens augstāk, viens zemāk –  tā nav patiesa mīlestība.. Izmantošana, ego radītu vēlmju apmierināšana, da jebkas – bet ne mīlestība.
Un sieviete par vīrieti necīnās. Tā ir vīrieša prioritāte – cīnīties par savu sievieti. Lai tā arī paliek. Ja vēlamies būt kopā ar vīrišķīgu Vīrieti nevis vīrieti, kurš.. redz tikai savu vērtību.
Jā, šodien atkal tā paskarbi sanāca. Nu neko, būs jau arī vēl pūkaini un viegli raksti arīdzan.
Kāpēc raudāt, ja var ..neraudāt?
Kāpēc ļaut sevi pazemot, ja var.. cienīt?
Mīlēsim savus vīriešus, bet .. padomāsim par robežām. Ja esot attiecībās, pastāvīgi jāraud un jāpārdzīvo.. Varbūt ir pienācis laiks padomāt, ko tālāk vairs nepieļaut. Un ko varam mainīt. Izrunāt, pateikt, kas sāp un tad skatīties, vai tiekam sadzirdētas.
Bet necīnīties par to, lai mainītu otru, tas nenotiksUn nevar attiecības veidot uz baiļu pamata – un ļaut darīt ar sevi jebko, lai tikai ‘mīlētu’.. Kur bailes, tur veidojas līdzatkarība. Kur līdzatkarība – tur ne miņas no mīlestības.
Cienīsim sevi, cienīsim viena otru, cienīsim vīriešus, bet neļausim sev darīt pari. Izvēlēsimies pašcieņu.

 

Ar lielu iejūtību, labestību un sirsnību pret ikvienu no jums,

 

Dace

 

P.s. Ja nu gadījumā šo rakstu tomēr izlasīja arī kāds Vīrietis, tad vēlos Tev pateikt šo: mīli, no visas sirds mīli savu sievieti!
Lolo, saudzē un rūpējies par viņu! Nedari pāri. Vienkārši mīli. Un parādi to darbos.
Jā, mēs, sievietes krietni atšķiramies ar savu domāšanas veidu, uzvedību, uztveri.. Mūs reizēm visai grūti saprast, lai neteiktu neiespējami.
Bet savā dziļākajā būtībā mēs ilgojamies pēc tā paša, pēc kā ilgojaties jūs. Mīlēt un Būt Mīlētas.”