Esi sveicināts, manu lasītāj!
Nu, lūk. Tik tālu nu esam. Man ir radusies atbildības sajūta pret ikvienu no jums. Kā nolemju nerakstīt, tā aptveru – bet.. mani lasītāji taču.. 🙂
Atbildības mazināšanas ietvaros 🙂 gribas tomēr pierakstīt arī šo. Viss, par ko rakstu – saistīts ar manis pašas pieredzi. Nekas te nenotiek ar ‘vokrug do okolo’. Rakstu tikai un vienīgi par savu pieredzi. Kaut arī reizēm labpatiktos to definēt tā: dzirdēju, ka vienai manai draudzenes draudzenei ir tāda un tāda problēma… 😀 Bet nu izvēlējos būt īsta, tagad arī – nav atkāpšanās ceļa vairs. Par laimi 😉
Caur visu, ko rakstu – pilnveidojos pati. Un joprojām sirsnīgs prieks, ja kaut kas no uzrakstītā noder vēl kādam bez manis pašas. Tomēr par jebko, par ko rakstu, varu arī kļūdīties. Kas der vienam, neder otram. Visiem viens un tas pats nekad nederēs 😉
O-o-o, jūtami nopietnāks ievads jau sākumā! Kurp tāds iesākums diez mani šoreiz aizvedīs? Līdz kādai tēmai?
Izskatās, ka ir viens jautājums, kuram beidzot esmu gatava pieskarties. Pietiekami pārsāpēts, lai spētu par to runāt /rakstīt. Būs pa atklāto.. Ēee, nu, drosme, panāc tuvāk, man tevi te kādu brīdi (bet varbūt arī visu atlikušo mūžu!) vajadzēs 🙂
Un tātad, šodien gribu aplūkot šo – kāpēc reizēm tik grūti sevi..mīlēt.
Bet lai kaut kur nonāktu, no kaut kurienes jāsāk iet.
Tad nu tā. Sākam iet. Kopš sevi atceros no mazotnes, biju pārnopietnais bērns. Vispār arī klusa (jā, jā – zinu, ka šobrīd izskatās visai savādāk 😀 , bet nu tā tiešām reiz bija). Absolūtais vienpatis. Ļoti, ļoti nesabiedrisks. Ne tāpēc, ka negribētos sabiedrības. ē, nu tur tā iemesls pavisam niecīgs un konkrēts – no citiem bērniem baidījos..
Un pieļauju, ka biju (par pagātnes formu šim vārdam šaubos joprojām) ar pašu zemāko pašvērtējumu, kāds vien tuvākajā apkaimē vispār bija redzēts. Tā kā mācījos uz teicami, diez vai kāds nojauta, kā jutos patiesībā. Nedroša, nepārliecināta, bailīga, šaubījos par visu un ar šausmām uztvēru katru publisko uznācienu (riebās izsaukšana pie tāfeles, dikti nepatika jebkāda publiska uzstāšanās utt.) Jā, nu bailes tādā apmērā, kuras diemžēl (vai drīzāk – par laimi!) nav iespējams pat aprakstīt. Perfekcionisms bija mans drošais patvērums. Starp citu, ļoti ilgi un ļoti labi un godam arī mani patvēra 🙂 Neviens i nemanīja manu nedrošību. Kad jau nu šitā visu var paveikt, tad jau ..teju apbrīnas vērta. Vāks.
Un tad vēl tā kautrība.. Ar pilnīgi nekontrolējamu sarkšanu par jebko komplektā. Katru reizi, kad nosarku, klusībā sev zvērēju, ka no mājas ārā vairs NEKAD neiešu. Visi taču pamanīja. Un skolā bieži vien vēl pavilka uz zoba: „re kā tā – kā tāda biete!” 🙂 Un tad no klases tavā virzienā paveras vēl 24 acu pāri. No pieredzes atzīšos, ka tas labi palīdz iegūt vēl tumšāku toni attiecīgajā mirklī (un es noteikti spēju atveidot pašas tumšsarkanākās nokrāsas uz savas sejas), bet itin nemaz nepalīdz palikt baltai kā piens, pēc kā tādā brīdī ilgojies visvairāk. Lieki piebilst, ka tāda izvēle – nekad vairs neiet no mājas – man piedāvāta netika. Arī izmisīgais lūgums ‘zeme, paveries‘ – neīstenojās ne reizi. Tad nu gāju un sarku vien tālāk.
(Nē, ne par kam nemocīšu jūs vēlreiz ar savu dzīvesstāstu. Tam nolūkam paredzēta mana grāmatiņa ‘Uzdrīksies dzīvot’.)
Nolēmu mainīties. Nu nevarēju tā turpināt dzīvot. Lēnām, mazpamazītēm arī nomainījos. (Ne visās pozīcijās izdevās. Konstatētais nelaimīgi palikušais: zemais pašvērtējums).
Kaut kad esmu tādā sev tuvu cilvēku kompānijā atzinusies šajā savā nepilnībā 🙂 „TEV??! Kāds pašvērtējums? ZEMS?! Nu-u-u, beidz! Tu JOKO! Tev?! Tur jau zirgam jāsmejas,” atbildes reakcijā saņēmu ko aptuveni šādu. Nu zirgam varbūt arī jāsmejas..Vāji pasmaidīju un no sirds vēlējos kaut tā tiešām būtu. Bet šis joks jau pašos pamatos diez ko smieklīgs nesanāk.
Tad nu kādā dienā veiksmīgi aizrakos līdz šim. Kāpēc tik grūti sevi pieņemt, spēt novērtēt (nejaukt ar pārvērtēšanu!) un mīlēt..
Labi, bērnība, bērnība, bērnība. Pagājusi tak. Kāpēc vēl joprojām kā tāds uzticīgs šunelis aizmugurē staigā šis ZP (zemais pašvērtējums kodētā nosaukumā – man laikam būs vieglāk par to rakstīt šādā veidā 🙂 )
Un tad kaut kā vienā citā dienā veiksmīgi savilku paralēles ar šo: “ē, mīļā, bet tā jau tāda sevis nemīlēšana vien sanāk!” Tas ZP iet rokrokā ar šo nemīlestību pret sevi.
Ja rok, šo to vēl var atrakt. Arheoloģisko izrakumu jomā es pieļauju man būtu savs īpašais tvēriens (raciens). Tātad, turpināju rakt un atraku nākamo dārgumu lādi.
Kāda tā ir? Sa-trie-co-ša! Citu vārdu atrast nespēju. Spēju ar sirdi un dvēseli izjust cilvēkmīlestību pret ikvienu dzīvu radībiņu šajā pasaulē, bet ..ēe, nu pret sevi.. tā, stipri nosacīti. Ir jau, ir teikts Lielajā grāmatā – mīli savu tuvāko kā sevi pašu..
Patiešām nezinu, kā to spēju. Bet spēju mīlēt savu tuvāko, tomēr ne pārāk mīlot sevi pašu. Jā, esmu secinājusi, ka spēju mīlēt pat tā, ka otram cilvēkam var neviļus rasties sajūta, ka ap kaklu tiek uzlikta neredzama cilpa, kas savelkas aizvien ciešāk un ciešāk satvērienā un pieejamais skābekļa daudzums straujos apmēros samazinās. Nu, teiksim tā, teju mīlestība, kas spēj pastrādāt arī krimināla rakstura darbības 🙂 Kauns atzīt, bet noliegt aŗi nekādas jēgas nav. Bet kad tik ļoti mīli, godavārds, pašam nav sajūtas, ka otrs tajā brīdī cīnās par izdzīvošanu un tāda mīlestība galu galā var arī piebeigt. Turklāt, man ir pamatotas aizdomas, ka tā lielā vēlme, lai arī otrs mīlētu vairāk tomēr radusies šādā ietekmē – kad pats sevi nemīli, rodas zināmas šaubas par to, ka tevi vispār ir iespējams mīlēt. Un te nu izrāde var sākties! Kā saka, ieņemiet ērtākās vietas un izbaudiet melodrāmu..
Ir skaidrs, kamēr ZP min uz papēžiem vai drīzāk satvēris visciešākajā satvērienā, mīlestība pret sevi joprojām ir vairāk nekā nemanāma. Njā-a. Ir man cilvēki teikuši: ‘klau, tu vispār esi forša’. Vienmēr ir patīkami ko tādu dzirdēt savā virzienā, tomēr klusībā bieži vien nodomāju šo: ‘nu ja Tu mani labāk pazītu, tad diez vai..” 🙂
Jau no skolas laikiem atceros, ka katram domrakstam (un kopumā šie visi tomēr ir mani domraksti) vajadzīgs arī nobeigums (secinājumi).
Tātad, secinājumi man vairāki:
- ir vērts kādā savas dzīves brīdī pieskarties sevis iemīlēšanas jautājumam, jo.. lai spētu pilnvērtīgi dzīvot, bez tā nevar nu nekādi. Atļaušos apgalvot, ka ar to VISS sākas;
- sevis nemīlēšana noteikti ir vistiešākajā veidā saistīta ar agras bērnības pieredzi, tomēr būdams pieaudzis, cilvēks apzinoties noteikti var un spēj situāciju mainīt. Bet vispirms vajadzīga apziņa – sevi mīlu par maz;
- sevis mīlēšana nenozīmē ziedu laikus EGO uznācienam. Mīlestība un Ego ir pilnīgi pretēji jēdzieni. Starp citu, tieši Ego izraisa milzīgu greizsirdību.. Ne jau mīlestība. Ego ir privātīpašniecisks maniaks, kas spēj nokaut jebko. Nezaudējiet modrību, kad jūsos pamostas Ego. saglabājiet sirds gudrību un neļaujiet Ego ieņemt goda pjedestālu savā dzīvē!
- ZP arī tiek aizgūts no bērnības (neizslēdzu iespēju, ka es to ieguvu vēl pirms dzimšanas- ņemot vērā tā noturību, vairs nebrīnos NE PAR KO 🙂 ) Bet tas tomēr ir mainīgs lielums. Un nav obligāti ar ZP jānodzīvo līdz sirmam vecumam. Var iesniegt šķiršanos ikvienā dzīves brīdī. Un izšķirt šo nekur nevedošo ‘laulību’ 😉
- nu bija, bija dzīvē periods, kad tikai ar dzelžainu tvērienu izdzīvot varēju. Mazlietiņ manī pamodās kaut kas no aironleidija (dzelzs lēdijas- manā tulkojumā – sieviete, kas spējusi sevī atmodināt vīrišķību tādos apmēros, ka aizmirst, ka ir ..sieviete). Tomēr jau atkal aptveru – nu drīkstu būt gan vāja, gan arī ļoti sievišķīga. Nav obligāti man kā kārtīgam vecim jāiztur ikviens dzīves pārbaudījums. Varu gan nobīties, gan piedzīvot jebkāda veida citas, ļoti cilvēcīgas un, tostarp, arī sievišķīgas emocijas. Starp citu, tieši tas šeit šobrīd arī notiek 🙂 ;
- sevis nemīlēšana padara neiespējamu sapņu īstenošanu!!! Lai cik kaismīgi arī nesapņotu, pats taču netici, ka tādam kā tev var kvēlākie sapņi piepildīties.. Kāpēc lai līdzcilvēki ticētu..?
- sevis nemīlēšana faktiski izslēdz iespēju piedzīvot patiesu mīlestību. Kamēr vien cīnīsies ar bailēm, ka mani nav iespējams mīlēt, Ego daļa turpina dancināt ar savu stabuli.. Un pierādīs, ka nav arī…
Kāpēc tādas atklāsmes? Nu, kāpēc gan ne? Mana privātā sapņu vietne:) Bez cenzūras un līdz kaulam patiesa.
Dzīvojam tikai vienreiz. Mūžs nav bezgalīgi garš. Nekas vēl nav NOKAVĒTS, ja esam šeit. Tad nav par vēlu. Mums nav neviena tuvāka par sevi pašu. Un nevar no otra prasīt to, ko pats sev atsakies iedot. Sevis mīlēšana ir kritiski svarīga. Tikai tad spējam VIENKĀRŠI mīlēt otru cilvēku. Mīlestība, kuras sākumā ir mīlestība pret sevi. Iecietība, sapratne, līdzjūtība. Un tad arī nonākot saskarsmē ar līdzcilvēkiem, spēsim piedzīvot to pašu . Bet ja pret sevi neiecietīgs un ar drastiski augstām prasībām.. Nu, var vienā brīdī arī par miesnieku pārvērsties..
Ehh, un vispār, sarkšana ir varen sievišķīga padarīšana, ja tā ņem.
Un nepamet mani sajūta, ka cilvēki, kas šajā pasaulē vairo agresiju, kaļ un īsteno karadarbības plānus – tie cilvēki arī itin nemaz nemīl sevi. Šī vārda visaugstākajā izpausmē – nemīl. Ego – jā. Mīlestība – ne tik cik melns aiz naga. Nu skaidrs, kāpēc nemīl- patiesu mīlestību savā dzīvē iespējams nekad nav redzējuši.. Un tāpēc – skalda un valda.. 🙁
Varbūt agresijas samazināšanai ne tik ļoti kritiski svarīgi, lai mēs mīlētu visu pasauli, bet tomēr sāktu paši ar sevi?
Nezinu, tiešām nezinu. Ir sajūta, ka tas ir visai ticami.
Lai nu kā, kā jau noprotat – no ZP esmu nolēmusi šķirties. Otru pusi mūža tam neveltīšu. Ticu, ka tas būs pietiekami neatlaidīgs, lai tik viegli neatkāptos. ir sajūta, ka esmu tam iepatikusies. Bet šoreiz mans lēmums patiešām dzelžains. Un kas attiecas uz visu pārējo, tikai tagad laikam saredzu saulesstaru mākoņa maliņā. Beidzot saredzu! Ne tikai saredzu, bet arī sajūtu.. Nu tad beidzot.
Ceru, ka jūs nenomocīju ar šīm atklāsmēm. Un ja nu tomēr arī kāds no jums saskāries ar ko līdzīgu..? Varbūt kāda no atziņām nāk pašā laikā. Nav par vēlu 😉
Sirsnīgu un sevis mīlestības piepildītu vakaru vēlot.
Dace
