LABS VAKARS, jūsmājās 😉

Nu, aiziet! Piektdienas vakars ir klāt! Brīvdienas!!! Labi, es jokoju. Tas nav par mani. Man reizēm piektdienas, sestdienas un svētdienas ir GALVENĀS darba dienas. Šad un tad līdz vēlam vakaram 😉

Mazliet par citu tēmu. Gribas padalīties. Es parasti esmu ļoti, ļoti saprotoša. Gribētos domāt, ka izcili saprotoša un spēju ļoti daudz ko tolerēt. Tomēr pēc viena lasītāja komentāra nevarēju savākties labu laiku.. Nudien neatceros, kad pēdējo reizi būtu tik ļoti no sirds smējusies.  Nē, nē! Neapsmēju lasītāju, dies’ pasarg.. To gan ne. Bet par pašu komentāru, kas saīsinātajā versijā varētu skanēt apmēram šādi: “nu, izlasīju tavu rakstu un kāpēc man tas vispār BIJA jāzina?” Apmēram tā.

Kas mani sasmīdināja? Fakts kā tāds. Jo īstenībā, vienai daļai manu rakstu mierpilni varētu arī piekabināt šo birku – “kāpēc man tas vispār bija jāzina?” 😀

Tūlīt paskaidrošu, uz ko es katru reizi ceru, kad rakstu.  Es ceru, ka mani lasītāji nekad nelasīs ko tādu, ko viņiem nevajag zināt. Un tas nozīmē: es uzņemos atbildību tikai par rakstīšanu, bet ne par raksta noderīgumu. Zinu, zinu – esmu labi iekārtojusies. Ērti un parocīgi 😀

Tomēr komentārs man lika par sevi paķiķināt. Ko arī izdarīju 🙂

Par ko šovakar? Par spēju runāt. 

Tādā nozīmē, kā runāt un vienam otru sadzirdēt. Par spēju būt atklātiem, patiesiem un īstiem savstarpējās attiecībās. Nevis pieņemt, ka bez jautāšanas zini atbildes. Bet uzzināt pajautājot. Un sadzirdēt. Un pieņemt sadzirdēto.

Kāpēc tas nepieciešams? Kvalitatīvas ilgtermiņa attiecības bez uzticēšanās neizveidosi. Un kur pārpratums var rasties, tur tas pilnīgi noteikti arī.. radīsies.

Nezinu, nav man nekādu statistikas datu pa rokai.. Tāpēc runāšu no sajūtām. Manuprāt, ļoti daudz ģimeņu/attiecību izjūk tieši šī iemesla dēļ – nespēja izrunāties, nespēj viens otru ar sirdi sadzirdēt..  Un tad, kad viss jau līdz kliņķim novests –  pēdējā saruna, kur pēkšņi ieviešas skaidrība – viens to.. otrs šito nedarīja, kā vajag.. BĀC, VAJADZĒJA AGRĀK IZRUNĀTIES.. Bet kopējais trauks jau ir tik ļoti saplēsts, ka neko vairs nesalīmēsi. Jāiet vien katram uz savu pusi.

Ja vien abiem būtu pieticis spēka izrunāties.. un novērst pārpratumu pirms laika. Tad attiecības būtu varējušas pilnveidoties, augt, attīstīties. Bez šķiršanās. Jo viens otru spēj sadzirdēt. Uzklausīt. Un …rast kompromisus.

Nē, šoreiz šis nav piemērs no manas dzīves. Pat nezinu, kāpēc vispār šo tēmu šovakar noaktualizēju. Pagaidām nezinu 🙂

Varbūt savstarpējas sapratnes un uzticēšanās vairošanai? Lai cilvēki neļautu savās attiecībās kaut kādiem ‘parazītiem’ [sorī, pārpratumiem] savairoties, kuriem patīk klusa un aizdomu pilna augsne? Jo ļoti daudz kas ‘aiziet pa pieskari’ pārpratumu dēļ. Viens nodomā, otrs nepasaka līdz galam.. Un aiziet -vieta, kur piedzimt sāpēm..

Reizēm jau nav to variantu – šķiršanās ir labākais risinājums. Bet reizēm ir arī tādas samērā bezjēdzīgas šķiršanās redzētas. Neizrunātās. Pārpratumu dēļ.

Njā. Palūkosim mazliet plašāk. Ne tikai par sadzirdēšanu runājot, bet arī par spēju savus vājos punktus sadzirdēt. Un ieraudzīt savas vājās vietas, kas visā savā krāšņumā parādās tieši attiecības. Kamēr viens – netraucē. Bet padod tik kādu līdzās 😀

Problēma, kas netiks sadzirdēta, liks par sevi manīt atkal un atkal. Nekas, ka citi otrā plāna aktieri riņķī, ja galvenās lomas atveidotājs tas pats – sevi nesadzirdošs- arī problēma būs tā pati. Nedzirdamība. Nespēja sadzirdēt sevi un/vai otru cilvēku.

Gan jau arī jūsu paziņu lokā dzirdēti stāsti, kur sievietes vai vīrieši vienas un tās pašas kļūdas pieļauj atkal un atkal, tikai personāži riņķī pamainās.. Kāda jēga mainīt, ja visu dari pa vecam..?

Palūkošu pāris piemērus varbūt, lai vieglāk manu domu uztvert.

Cilvēki, kas veido attiecības tikai tāpēc, lai ar kādu būtu kopā un nebūtu vieni, nereti tieši to arī saņem. Kādu un lai nebūtu vieni. Tie ir cilvēki, kas izmisīgi baidās dzīvot vieni, neapzinoties, ka daudz vientuļāki būs tieši šāda veida attiecībās.. Jo attiecības veido nevis mīlestības, bet baiļu dēļ. Lai nepaliktu .. vieni. Cilvēks nesadzird sevi. Baidās.. sadzirdēt. Baidās palūkot, kāpēc tik izmisīgi tās attiecības vajag.. Kāpēc tik ļoti bail vienam palikt?

Cilvēki, kas dzīvo līdzatkarīgās attiecības, bet nesadzird šo sāpju saucienu sevī (Kāpēc es veidoju līdzatkarīgas attiecības? Kas man pietrūcis? Kāpēc tik ļoti vajag izpelnīties mīlestību? Kāpēc manī nav ticības, ka mani var mīlēt tāpat vien? Kāpēc tik ļoti sevi upurēju..? utt.) Jā.  Varbūt pieliks punktu vienām līdzatkarīgām attiecībām, lai drīz vien uzsāktu.. nākamās. Citi personāži, bet scenārijs nemainīgs.

Zinu, daži iebildīs – nevajag tik dziļi rakt. Tā jau var nojūgties. Var jau būt. Bet, manuprāt, ātrāk traks var palikt, ja nepārtraukti par vieniem un tiem pašiem grābekļiem dzīvojas. Jo pietrūkst spēka izrunāties, sadzirdēt sevi, sadzirdēt otru.

Kāpēc vispār par to runāju? Tak saprotu, nav taču it kā mana darīšana. 

Vēlos, lai cilvēki sadzird viens otru un pārstāj vairot ciešanas tur, kur tās nemaz nevajag.. IR tikai jārunā un jāieklausās. Un visu var atrisināt. Tik daudz ko var atrisināt, ja .. ieklausās! Un izrunā!

Ir pārbaudījumi, kuriem – grozies kā gribi – neizbēgt. Bet šos te – nesadzirdēšanas rezultātā radušos – var novērst. Par labu vērst. Un.. UN SADZIRDĒT!!! Vairot gan sapratni, gan uzticēšanos, gan svešus “sadzirdētājus” savā teritorijā .. neielaist. To, kas uz diviem attiecas, starp diviem arī .. risināt. Svešos par palīgiem neņemt.

Un no visas sirds ticu, ka tā var nosargāt savu mīlestību. Jā. Tas ir svarīgi. Nosargāt Savu Mīlestību. Un pašam to .. neizbradāt. Un, protams, nevienam no malas neļaut.

Ehh.. Nu ļoooti emocionāli sanāca. Pat mazliet kareivīgi. Par visu varu kļūdīties. Vien tāds mans novērojums. Neņemiet ļaunā, ja nu kāds ņēma.

Tikai un vienīgi pārdomām.

Mierpilnu un sapratnes piepildītu vakaru vēlot,

Dace