Saulains sveiciens saulainā pirmdienā!!!
(Bāc, kamēr rakstīju – vēl bija saulains. Neuzspēju saulē 😀 )
Bija man te nesen ar sevi saruna – “nu, jaunizceptā, pilna laika klātienes studente, Tev vispār laiks sanāks vēl rakstīšanai?” Savā būtībā lieks jautājums, jo – protams, ka pietiks. Un ja nepietiks, atradīšu veidu – kā lai pietiktu 😀
Tik forši atgriezties skolas solā! Noteikti mācieties, ja jums ir tāda iespēja. Nu super! Īpaši, kad vēl saproti (un pieaugušā vecumā to patiešām jau saprot), ka to dari sevis dēļ. Jo tiešām to vēlies. Nevis tāpēc, ka vajag. Bet tāpēc, ka vēlies. Milzīga atšķirība. Un cita garša mācībām arī.
Pārmaiņas pēc šodien ko vieglāku varētu aplūkot. Labi saprotu, ka līdz ar maniem ierakumiem, arī manos lasītājos var rasties vēlme parakt. Šodien raksim ne tik dziļi 😉 Un arī centīšos krietni īsāk.
Vispirms nākšu klajā ar piedāvājumu. Tā kā nu jau kādu laiku apceru iespējas tikties ar saviem uzticamajiem lasītājiem klātienē, tad šīs iespējas arī meklēju. Tas var būt gan kā pasākums Dzejas dienu ietvaros, gan kā sarunas par būtisko – vienkārši atelpa no ikdienas skrējiena.
Īsāk sakot, padodiet tik ziņu, kur jābrauc, par ko vēlaties papļāpāt un .. būšu klāt. Nesolu tieši tajā dienā, bet tuvākajā laikā gan! Iepriekš caur bibliotēku šāda veida pasākumi tikuši organizēti, bet ticu, ka iespējamas arī klātienes tikšanās, piemēram, kultūras namā. Jumtu virs galvas jebkurā gadījumā vajag, jo paļauties uz saulainu laiku rudenī tomēr samērā riskanti.
Klātienes tikšanās laikā varam parunāt par jebkādu aktuālo tēmu no manu aplūkoto tēmu spektra. Ieradīšos ar lielāko prieku! Un ceru uz abpusēju 😉 Manuprāt, nu jau pienācis laiks arī klātienes satikšanām. Cik tad ilgi tā – no virtuālās realitātes..
Un šodien tā pavisam īsi. Par cerību. Par pārbaudījumiem.
Ne pa velti tas teiciens – cerība mirst pēdējā. Vispār labāk, lai nemirst vispār. Cik daudz cilvēku zaudē jēgu savai dzīvei, ja zūd .. cerība. Daži arī .. nodara sev pāri un aptur savu eksistenci. Jo viss šķiet bezjēdzīgi. Tā lielā bezcerība – ierodas, apsēžas pretī un stāsta, cik viss bezcerīgi. Neļaujiet tur tai aizsēdēties! Tēlaini izsakoties – nesēdiet tai pretī un nemājiet piekrītoši ar galvu, ka tiešām – gals klātu..
Nu nav tā. Nekad nav tā, ka nav risinājuma! Parasti vismaz divi. Bet lai to risinājumu atrastu, mazliet pūles jāpieliek. Nedrīkst padoties. Ir vērts runāt par to, kas nomāc. Un cilvēkam, kuram uzticies. Jebkuram ne. Ir cilvēki, kuriem savas sāpīgās pieredzes dēļ pat tīri viegli ap sirdi paliek, ja citam grūti.
Un ticu, ka katram no mums ir stipra intuīcija, kurā vērts ieklausīties. Sajūtu līmenī jau jūtam, kas ir kas. Un kuram – vērts tuvāk pieiet, un kuram – pagaidām .. pa gabalu. Un no kura.. vispār pa gabalu un uzneredzēšanos. Nē, tā nav otra noniecināšana. Bet veselīga robežu novilkšana – katrs varam izvēlēties, ko sev tuvāk pielaist un kura tuvums tomēr par labu nenāk.
Pārbaudījumi ir un būs. Nekad nebūs tā, ka tikai uz augšu. Būs te lejā, te augšā. Visu nosaka TAVA ATTIEKSME!!! Vari laisties bezcerības skavās, bet nu jārēķinās – tā to vien gaida. Un tik viegli vaļā tevi nelaidīs.
Un var pateikt: STOP. Neļauties ne izmisumam, ne bezcerībai. Sapurināties. Un iet meklēt palīdzību. Atļaut sevī dzīvot cerībai, ka nu nebūs tā mūžīgi. Un .. risinājums būs! varbūt pavisam drīz!
Citi teiks – bezpamata pašiedvesma.. Muļķīgi.. Nē! Ļoti svētīgi. Nav svarīgi, kā to nosauc – svarīgi, ka tas dod spēku. Vismaz tik daudz, lai telefonā uzspiestu tos 8 ciparus un izklāstītu savu sāpi. Vai palūgtu atnākt ciemos.
Daudzi no mums ļoti vāveres ritenī iegājuši. Un neredz. Nedzird. Pat ne tuvākā raizes, kur nu vēl cilvēka, kas ikdienā nav līdzās. Bet zinu! Pilnīgi noteikti zinu, ka ikvienā no mums ir viens nesavtīgs sirsnības stūrītis, kas to vien gaida, lai tiktu pamodināts. Un reiz pamodies – ar prieku atbalstīs kādu, kam tas nepieciešams 😉
Jā. Lūdz palīdzību, ja tev tā nepieciešama. Bet neļaujies izmisumam. Un arī muļķīgam pašlepnumam ne. Neietinies stereotipos, kad jūti = saviem spēkiem galā netikt. Ļauties bezcerībai – tas ir vājums, bet ne palīdzības meklēšana! Tas liecina par spēku. Par vēlmi situāciju atrisināt. Par vēlmi.. dzīvot. Un dzīvot jēga ir!!! Pat tad, ja it kā neredzi. Vienalga IR! Un varbūt pavisam tuvu ir arī.. atbildes. Gan par to, ko tālāk darīt. Kā rīkoties. Un -kā izdarīt izvēles, kas svētīgas tavai dvēselei 😉
Hmm.. nākamreiz par sargeņģeļiem papļāpāsim. Ir sajūta, ka varētu būt vērtīgi arī tas.
Jauku un apņēmības pilnu vakaru vēlot,
Dace
P.s. Kas ir tā cerība, kas vienmēr dzīva? Visam ir risinājumi. Vienmēr. Ir tikai jāļauj sev tos ieraudzīt. Un ja pašam grūti – palūgt kādu, kas palīdzēs 😉
