Mīļš un sirdī saulains sveiciens Tev, manu lasītāj!
Tātad, kā mums pēdējās dienās veicies? Kā es te sēžu, humora sajūta būs tā, kas izglābs šo pasauli. Nu vismaz manējo noteikti.
Pirms pāris dienām, kad (jā, laikam PIRMO reizi kopš te dzīvoju..) šķūrēju sniegu savā daudzdzīvokļu nama sētā, atcerējos Laimes lāci. Nē, nu tiešām. Lāpsta rokās, daudz laba vēlējumu no kaimiņiem.. Daži, neizpratnes pilni skatieni. Skaļi neuzdoti, tomēr no sejas nolasāmi jautājumi – kā diez savu iztīrīto stāvvietu plāno nosargāt sētā, kur viena daudzdzīvokļu nama sienās vien mīt 85 ģimenes.. Un pretējā ēkā – tikpat..
Kāpēc tīrīju? Kad 5 reizes nogrimsti sniegā un ne par kādu cenu nevari auto dabūt no sniega ārā (nemaz neizslēdzu, ka pārāk emocionāli uztvēru šo nespēju pārvietoties sev izvēlētajā virzienā. Nespēju pārvietoties nekādā virzienā, precīzāk sakot. Mani kā Auna horoskopas zīmes pārstāvi tas spēj izsist no līdzsvara 🙂 ) Teiksim tā, pēc piektās nogrimšanas reizes iestājas psiholoģiska rakstura lūzuma punkts. Ja tādā brīdī pa rokai gadās lāpsta..
No malas kaut kā vieglāka tā sniega tīrīšana izskatās. Nekā viegla tur nav. Bet paveicu iecerēto. Un nopriecājos, ka pietika apņēmības (precīzāk, spēka!). Gara acīm iztēlojos, kā nākamās dienas rītā eleganti izrullēšu savu auto no sētas. Iespējams, vienīgā varēšu izbraukt no stāvlaukuma.. Nebiju egoistiska, katram gadījumam iztīrīju arī līkumu, pa kuru no sētas izbraukt… Nogurusi, bet gandarīta uzkāpu savos apartamentos.
Otrā rītā, kad manīju sētā iebraucam sniega tīrītāju… To, ko es pa pusvakaru atraku – nostūma divās sekundēs.. (Nemaz tai mūsu sētā tik bieži tie tīrītāji nebrauc. Patiesībā, tie ierodas nepiedodami reti ziemas laikā!). Pēc nepilnām divām stundām ierādās VĒL viens..
Šodien man prasās aplūkot šādu tēmu – par to, cik ļoti mūsu pieredze ietekmē mūsu uztveri un attieksmi pret notikumiem.
Viena un tā pati situācija vienā izraisīs dusmas, viens ķiķinās pusdienu, vēl kāds vispār nereaģēs nekā.
Varētu jau šo tēmu nemaz neaplūkot, bet – tieši tā rodas PĀRPRATUMI! (No tā izrietošās dvēseliskās sāpes un viss pārējais, kas rada ciešanas..) Kad sev vien zināmu iemeslu dēļ sagaidām, ka otrs noteiktā situācijā rīkosies tā, kā rīkotos mēs. Ja tā nenotiek, iespējamie scenāriji, kas piemeklē mūsu prātus:
1) tas otrs taču nav īsti normāls 🙂 (lieki piebilst, ka otrs visticamāk neizslēdz tādu iespējamību attiecībā uz mums pašiem);
2) ārprāts, kā var sadusmoties par tādu sīkumu (nu kas kuram sīkums, kas – liela lieta);
3) es nu gan tā nedarītu (ja kaut nedēļu pastaigātu otra kurpēs, un kā vēl darītu!!!). Un no tā izrietošie tiesas darbi (galvas grozīšana, uz augšu uzrautas uzacis u.tml. nosodošas ķermeņa reakcijas).
Jā, katram cilvēkam savs raksturs, savs temperaments. Bet nedomāju, ka tie ir vienīgie parametri, kas ietekmē mūsu uztveri un attieksmi. Galvenais – dzīves laikā uzkrātā pieredze. Jā, tā pati, kas no bērna kājas iegūta.
Fakts, ka pieredzes dažādas, nav ietekmējams. Sliktākais, ka tādējādi viens otram reizēm pāri ļoti nodarām. Vēl nepatīkamāk – rodas pilnīgi nevajadzīgi pārpratumi.. Kas reizēm aizved.. Nu, pārpratumi var aizvest da jebkur. Bet parasti – nepatīkamās un ļoti vientuļās “vietās”.
Ko darīt? Vienmēr vērts paturēt prātā šo: katrs no mums ir unikāls. Ar savu pieredzi. Un negaidīt no otra tādu rīcības modeli, kādu īstenotu mēs paši. Spēja cienīt sevi un citus zelta vērtē. Ja vien pastāv mazākā iespēja (un ticu, ka šādu iespēju vienmēr var atrast) – netiesāt otru par to, kāds viņš ir vai kā viņš rīkojas. Tieši tā jau mēs katrs krājam savu pieredzi.
Citiem vārdiem, turēt savu telpu tīru. Uzņemties atbildību par sevi. Par savu uztveri, par savu attieksmi. Bet neradīt pārpratumus. Ja nu izdevies tādu radīt, vērst par labu nekavējoties.
Jā, un darīt to sevis dēļ. Darīt to savas labsajūtas dēļ. Lai pašam ap sirdi mierīgi un omulīgi. Ja pats jutīsies labi, cilvēki tev līdzās arī jutīsies labi. Ja spēsi saglabāt mieru, arī citi nomierināsies. Un, ja vēl spēsi ienest smieklus.. Super. Vislabākā dāvana gan sev, gan otram.
Un vēl, interesanti ar to humora sajūtu sanāk. Pavisam nesen apjautu, ka mana humora sajūta ne visiem liekas smieklīga. Bija man mērens šoks 😀 Nu kā par ko tādu (jebkurš manā uztverē smieklīgs notikums – un tādu dienā vienmēr ir vairāki!) vispār var nesmieties? (prātā gluži neviļus ienāca arī daži no iepriekšminētajiem TRĪS scenārijiem 😀 )
Jā, ar humoru arī uzmanīgi tomēr. Var pavisam netīšām otru aizvainot. Labākajā gadījumā – likt apmulst. Piedodiet, ja kādam ar savu sev vien (un, cerams, vēl dažiem cilvēkiem) saprotamo humoru esmu pāri nodarījusi. Vēl viens piemērs tam, ka neko nevar mērīt pēc savas mērauklas. Var jau teikt – savējie sapratīs, bet kad nu dikti esi apņēmies aiz sevis visu tīru atstāt un nevienam pāri nenodarīt ne vārdos, ne darbos…
Veicināsim savstarpējo sapratni, iecietību un labestību! Dzīvē var gadīties visādi. Tās mūsu pieredzes jau arī mainās. Reizēm, ja dikti par (pret!) kaut ko iecērtamies, arī paši savā dzīvē dabūjam piedzīvot..
Un tāpēc – NĒ -pārpratumiem, vēlmei nosodīt, vēlmei visu vērtēt pēc savas pieredzes! Jā – iecietībai un empātijas spējai. Lielu JĀ – arī smiekliem! Bet šo vislabāk – starp savējiem 😉
Sirsnības piepildītu šo dienu vēlot,
Dace
P.s. Jautāsiet, kāds šim visam sakars ar sniega tīrīšanu? Patiesībā – gandrīz nekāds. Pusdienu noķiķināju un ar to viss arī beidzās. Ja vajadzēs, šķūrēšu atkal. Ziema galu galā. Gan jau vēl snigs. Ir man pašai sava sniega lāpsta. Ir arī pieredze 😀
