Sirsnīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!
Jā, tā nu sanāca, ka atkal kādu laiku – nekādu ierakstu šajā vietnē. Ja neskaita dažas – no pašām dvēseles dzīlēm izkliegtas dzejas rindas. Tā vajadzēja. Ļoti vajadzēja. Kaut arī zinu – tam, kam tie domāti – būtu ne silts, ne auksts. BET. Vismaz nepaturēju un neapēdu tos vārdus sevī. Vajadzēja izkliegt. Tad nu arī izkliedzu. Ar vārdiem uz virtuāla papīra.
Bāc, nu ļoti daudz domāju par mums, cilvēkiem. Un par to, kādus ceļus izvēlamies un ko tik ar sevi neļaujam darīt, lai iegūtu ko tādu, kas nav tā visa vērts.. Ar sevi norēķināmies, sevi zaudējam, lai iegūtu to, ko mums patiesībā nemaz nevajag. Kas nav mūsu vērts..
Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem mierpilni varētu piekarināt uzrakstu “PĀRDODU SAVU DVĒSELI”. Un kas pats trakākais – būtu arī.. pircēji. Ir.
Nevienam nav tiesību uz otra dvēseli. Katram mums pašam SAVA. Un to nekur prom nevajag dot. Savu dvēseli SEV arī paturēt. Un ja gadījies atdot, tad paņemt pie sevis atpakaļ. Nekavējoties un uz karstām pēdām.
Jā, par attieksmi dažas rindas gribas izklabināt no sevis ārā. Ne tikai par attieksmi vienam pret otru. Bet arī par attieksmi pret apkārtējo vidi, piemēram, pret JŪRU!
(Šo, pieļauju, man citā mēlē vajadzētu rakstīt, jo ir pamatotas aizdomas, ka tās drazas, ar ko apmētāta teju pusjūrmala, ir visai pamatotā veidā saistītas ar atpūtniekiem. Bet varbūt vietējie rukši. Nezinu. Lietas būtību tas nemaina.)
Ikvakara pastaiga gar jūru ir neatņemama manas dienas sastāvdaļa. To sarunu ar jūru vajag kā ēst 😉 Kur vēl lielāku spēku sevī paņemt, ja ne pie un no jūras! Un iekšējo mieru arī. Un tīru iekšējo sajūtu 😉
Bet nu aizvakar gandrīz apraudājos – ar ko tik mūsu jūrai nav mests.. Un trāpīts. Plastmasas pudeles, maisiņi, konfekšu papīri un kas tik vēl ne. Kā karalaukā.. 1:0 – cilvēka, kas aizmirsis, ka IR cilvēks, labā..
Gāju gar jūru, lasīju augšā. Jā, ir tiešām kādi padsmit metri attālumā tās atkritumu urnas no jūras malas izvietotas, piekrītu – karstumā grūti pakustēt, bet tik un tā.. sviest savai jūrai.. ? Tik ļoti dabu un patiesībā arī sevi necienīt un nemīlēt..:(
Labi, šis bija jāpasaka. Jo dikti sāpēja un joprojām sāp. Esam dažādi. Ļoti, ļoti dažādi. Tas arī viss.
Par ko vēl šovakar?
Lai iet – par viskautko.
Par spēju saglabāt sevī gaišumu un cilvēkmīlestību.
Par spēju būt patiesam līdz šūniņai, pat ja šī patiesība norauj nost veselu lērumu it kā izdevīgu situāciju, kuras tak varētu izmantot sev par labu. Pietēlot un izmantot.
Par spēju līdzi just, ja otram sāp.
Par spēju iedot roku, ja kāds nokritis. Par spēju pastiept roku un ļaut sev palīdzēt, ja pašam spēka piecelties vairs nav.
Par cilvēcību, labestību, sirsnību un labsirdību.
Par spēju savas robežas novilkt un neļaut otram sevi izbradāt tikai tāpēc, ka viņš paļaujas – gan jau ļausi pa sevi izstaigāties..
Par spēju sevi nenodot. Savus sapņus nenodot. Un savu vērtību zināt. Nevienam neļaut sevi noniecināt. Bet arī augstprātību neuzvilkt sev mugurā. Zināt savu vērtību, bet citus – nenoniecināt..
Cilvēku sev līdzās cienīt. Un sevi .. cienīt.
Jā, par spēju būt VIENKĀRŠI CILVĒKAM. Ar sirdi un dvēseli – cilvēkam..
Es no visas sirds ticu, ka labāku šo pasauli varam padarīt brīdī – kad padarām labāku sevi. Nekas ārpusē nav jāmeklē. Viss sākas tikai un vienīgi ar mani pašu.
Viss sākas ar vienu. Vienu smaidu. Vienu siltu skatienu. Vienu grūtā brīdī saņemtu apskāvienu. Vienu vārdu.
Varam viens otram lielu spēku dot. Vai arī varam – viens otru pazemot, iznīcināt. Kāpēc darīt to otro, ja var vairot labestību un sirsnību? Tos melnumus briesmīgi grūti no sevis nost nomazgāt. Un ja vēl tādus dubļus netīšām vai ļoti apzināti aiz sevis otra cilvēka dvēselē esi atstājis… Nu kāpēc gan lai to darītu? Kāpēc? Var taču vienkārši mīlēt.. Vienkārši mīlēt sevi un cilvēkus sev līdzās.
Tas, ko gribu pateikt, tās sāpes vairojam mēs paši. Paši sevi sāpinām, otru sāpinām.. Reizēm apzināti, reizēm gluži netīšām. Kāpēc ražot ciešanas, ja var ražot.. mīļumu un sirsnību?
Un vairot savstarpējo sapratni, iecietību un sasildīt otra cilvēka sirdi ar skatienu vien.. Vai ar vārdu. Tas vairs nav būtiski. Vienkārši mīlēt. Sevi ar mīlestību piepildīt un otram arī iedot.
Jā. CILVĒKAM būt.
Šim vakaram tas būtu viss.
Pārdomām. Tikai un vienīgi pārdomām.
Šī pasaule sākas ar mani. Un mainīt to varu vien sevī. Brīdī, kad izvēlos BŪT cilvēks 😉
Apņēmības un neatlaidīgas sirsnības piesātinātu vakaru vēlot,
Dace
