Pavasarīgi sveicieni pirmssvētku nedēļā! Ai, nē – pārāk oficiāli – labāk rakstīšu tā –

Mīļš Tev sveiciens šovakar😉

To, ka no manis nekāda dzelzs lēdija nesanāks, to varonīgi arsakostiemzobiem 😀 secināju jau pirms kāda mēneša 🙂 Ehh, pa brīvdienām jau atkal ļāvos emocijām... Zinu, ka solīju rakstīt katru dienu. Bet.. vakar un aizvakar nespēju pat pieskarties datoram. Kur nu vēl to i e s l ē g t 😀

Mierina mani tā doma, ka līdz Lielā sapņa īstenošanās laikam jeb 15.aprīlim palikušas vien 17 dienas 🙂 Jo šobrīd nekas neliecina par to, ka spētu to īstenot ilgāk ar tādu atdevi un centību tādā pat garā kā šobrīd, nenodarot sev pāri. Galu galā – sapņa īstenošanai tomēr jāizraisa laimes hormonus nevis jārada papildus.. ciešanas.

Radās pārdomas. Par mums. Par Cilvēkiem. Cilvēkiem ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm. Ar ļoti un ārkārtīgi dažādu uztveri. No vienas puses, ir labi, ka esam dažādi. Varam viens no otra daudz ko mācīties. Satikšanās ar dažādiem cilvēkiem labi attīsta un pilnveido saskarsmes iemaņas 😉 No otras puses, tieši tā rodas pilnīgi nevajadzīgi pārpratumi. Kā mana Lielā sapņa gadījumā, piemēram. Salīdzināt dzīvības glābšanu ar manu sapni (jā, es joprojām nevaru par to salīdzinājumu rimties) – pašai mūžam neienāktu prātā. Tas tak nesalīdzināmi. Ehh, ko tur vairs..

Nelielai atkāpei – iedomājos, ka laikam tieši tāpēc arī sievietes un vīrieša attiecībās dzimst tik daudz lieku un sāpīgu pārpratumu – piemēram, otrs iedomājas, ka jādara tieši tā un citādi nedrīkst. Un vēl pieņem, ka otrs defoltā (tulk. – automātiski) domā tāpat 😀

Lielo pārdomu rezultātā radās tāds ļoti subjektīvs cilvēku iedalījums grupās – ļoti racionālie, vienkārši racionālie, emocionāli, superemocionālie cilvēki. 🙂 Vai arī –  superoptimisti, optimistiski noskaņotie, cilvēki – reālisti un cilvēki, kas visu vairāk redz tumšās krāsās. Iespējams, ka vēl varētu dalīt arī tā – cilvēki, kuri paši uzņemas  jebkādu iniciatīvu, lai mēģinātu mainīt situāciju un cilvēki, kuri paļaujas, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Varētu dalīt vēl arī atsaucīgi miermīlīgajos, uzbrūkoši agresīvajos un absolūti vienaldzīgajos 🙂 Tad vēl – Cilvēkos, kuri tic brīnumiem un Cilvēkos, kuri zaudējuši jebkādu ticību brīnumu iespējamībai.

Un vēl viens variants – pieklājīgajos un pretpieklājīgajos 🙂

(Hmm, vēl vienu grāmatu par cilvēku dažādību varbūt uzrakstīt? 😀 Diez būtu pieprasījums tādai? 😀 )

Radās man zināmas šaubas par šīs idejas tālāko dzīvotspēju Latvijā šajā mirklī. Kāds no jums  šinī mirklī varbūt atviegloti nopūtīsies  – nu tad, beidzot!!! 🙂 JĀ, ir pamats domāt, ka mūsu sabiedrība tomēr nav tam gatava. Turklāt, robeža starp – tikt saprastai un tikt pārprastai šajā jautājumā ir ārkārtīgi trausla. Ar visiem maniem tālejošajiem plāniem patiesībā var arī iebraukt patiešām lielās auzās. Kaut arī visa šī ideja un iecere Lielā sapņa kontekstā manās sajūtās ļoti vērsta uz sabiedrības saliedēšanu un savstarpēju atbalstu – cilvēks cilvēkam, man tomēr liekas, ka sabiedrība tam.. nav gatava. Rezultātā var sanākt pilnīgi kas pilnīgi pretējs – var vēl vairāk savairot negācijas 🙁 🙁 🙁

Pirmkārt, saprotams, ka pati ideja ir patiešām traka, daudz par traku, lai izdotos to īstenot masveidā. Kaut ko tādu vispār drīkstēt iedomāties un vēl pateikt skaļi.. Viena liela daļa sabiedrības noteikti nav gatava izskatīt šādu iespēju un saredzēt tās pozitīvo pamatdomu. Man sākotnēji likās, kas nu tur liels – pašsaprotami un viegli. Tagad man tā vairs nešķiet.

Otrkārt, iedomājos – un, ja nu visu to foršo un labestīgo ieceru vietā, ko tiku saplānojusi pēc sava Lielā sapņa īstenošanas, manā dzīvē sāktos reāls murgs? Ja nu cilvēki ar citādu dzīves uztveri nodomātu kaut ko apmēram šādu: “Re, kur viena (lasiet: es) – lai tagad izdomā, kā man palīdzēt. Pašai izdevās – nu, aidā, tagad izdari visu priekš manis. Tūlīt. Man pirmajam. ” Es tak to gribēdama viena nespētu izdarīt :(. Kaut vai tāpēc vien, ka pašam jau arī kaut kas jādara, lai savus sapņus īstenotu. Nemaz nerunājot par faktu, ka viens nav cīnītājs..

Saprotu arī, ka kādam no jums tomēr esmu izraisījusi lielas dusmas ar šo savu Lielo Sapni. Lūdzu, piedodiet. Tiešām negribēju nevienu aizskart. Patiesībā gribēju radīt iedvesmu un vairot .. prieku.  Sanāca kā sanāca.

Ņemot vērā, ka šī emuāra vietne ir par Sapņiem, kas piepildās un par drosmi tos īstenot, palieku pie šīs galvenās pamatatziņas – sapņot drīkst par jebko. Drīkst darīt jebko, lai īstenotu savus sapņus.  🙂 Ir svarīgi rīkoties. Sapņi var būt ļoti, ļoti dažādi. Sākot no pavisam maziem līdz pat lieliem un traki ekskluzīviem. Un par sapņiem jau nevienu netiesā. Tieši tāpēc jau tie ir SAPŅI.

Nezinu – var jau būt, ka šobrīd topošā Lielā sapņa rokasgrāmata vairāk stāstīs par to, ko nav vērts darīt, lai sasniegtu savus mērķus 🙂  Bet tur varētu būt arī daudz padomu, kā atgūties pēc kritieniem. Un atkal turpināt meklēt risinājumus.

Jāienirst vēlreiz man šī bloga dzīlēs 😀 Varbūt esmu palaidusi ko garām, ko tādu – kas tomēr būtu viena eiro cienīgs un tāds liktos arī pārējiem? 🙂 Bet varbūt izdosies to manu Lielo sapņa rokasgrāmatu pārdot? Un pēc grāmatas tapšanas tad paliktu vien tāds sīkums, kā atrast mērķauditoriju  – 36866 lasītājus?

Kā jau minēju iepriekš, visi, kas atbalsta manu Lielo sapni, arī tiks grāmatas lappusēs pieminēti (ja kāds ļoti negrib tikt pieminēts, lūdzu, informējiet 🙂 )

Ar labestību,

Dace

P.s. Baibas sapnis īstenojies jau par 700 gramiem!!! Vēl atlikuši vismaz 4300 grami 😉 Baiba, izskatās, ka Tu varētu pirms manis paspēt savu sapni realizēt 😉

P.s.s. Sirsnīgs un mīļš paldies par rokasspiedieniem, kas saņemti aizaizvakar un šodien;)

P.s.s.s. http://dacepa.com/2015/03/18/lugsana-debesim/