Vispirms vēlos teikt Tev lielu paldies par kopābūšanu 2017.gadā! Paldies, ka ik pa laikam apciemo šo sapņotavu. Paldies par labiem un iedvesmojošiem vārdiem. Paldies par kritiku – mana iespēja kļūt stiprākai. Paldies, ka atrodi savu laiku – nekā dārgāka par laiku pasaulē nav – un lasi sapņotavā sadzimošos ierakstus. No savas puses varu teikt vien šo: vislielākais gandarījums ir brīžos, kad zinu – ieraksti Tev nākuši kā saukti tieši īstajā mirklī.
Atskatoties uz aizgājušo gadu, kopumā tas bijis ļoti daudzkrāsains. Raibs kā dzeņa vēders. Īpaši gada nogale.
Lielākais piepildītais sapnis: Atziņu kalendāra izdošana. Atzīšos, ka sākumā šo sapni turēju dziļā slepenībā. Nevienam ne čiku, ne grabu. Un tikai tad, kad to vairs gluži pamatoti nevarēja noslēpt – tikai tad par sapni uzzināja paši tuvākie draugi un tipogrāfija. Te arī īstais brīdis piebilst – Tavi sapņi ir Tava darīšana. Ja par agru ieceri izstāstīsi citiem – sapnis var zaudēt spēku un nevarēsi to vairs tik viegli piepildīt. Tāpēc savus sapņus ir vērts sargāt 😉 Izauklēt un tikai tad, kad gana stipri un spēcīgi, tad ļaut iet pasaules plašajos ceļos. Paldies maniem tuvākajiem, kas mani ļooooti atbalstīja, lai pat neienāktu prātā palikt ar visu sapni pusceļā.
Otrs sapnis: pedagoģijas studiju pabeigšana. Iesākts bij’ stipri pasen. Bet palika karājoties gaisā. Darba dēļ nācās pārtraukt. Nolēmu, ka gribu to īstenot līdz galam. Ne tikai gribu, bet arī vajag. Tikai darot vari sasniegt mērķi. Kā jau reiz esmu minējusi: savs laiks klusam apcerīgumam, savs – rīcībai. Svarīgi pārāk ilgi neiesprūst tai apcerīgumā..
Gada nogales vērtīgākā atziņa: ko var celt, to ne vienmēr var nest. Izturība, apņēmība un kaislība sapņu īstenošanā bija tik liela, ka aizmirsu, ka esmu tikai cilvēks. Ka arī man vajadzīga atpūta, nekā nedarīšanas periods un viss cits tik ļoti līdzsvaram nepieciešamais. Ja par daudz sadalīsies, tad tevi noteikti apstādinās. Sadalījos. Un…apstādināja arī.
Solīju, ka saistībā ar Atziņu kalendāru taps ieraksti arī šeit – atbilstoši nedēļas tēmai. Nezinu, vai solījumu izdosies (un vai tas vispār būs nepieciešams) īstenot visa gada garumā. Tomēr ir 2018.gada 1.nedēļa. Brīdis, kas Atziņu kalendārs ir ticis pieņemts ne vienā ģimenē vien. Un tāpēc…
DURVIS. /1.kalendāra dzīves nedēļa/
Jauna gada sākums noteikti nav vienīgais brīdis, kad pārvērtēt, kas Tev nāk par labu un kas savu ir nokalpojis. Tomēr vairums cilvēku tieši šajā mirklī izvirza sev mērķus, jaunas apņemšanās un vismaz ar acs kaktiņu palūkojas savu sapņu virzienā. Tad nu ķeršu mirkli 🙂
Itin visam var atrast iemeslus, lai kaut ko nedarītu. Un tāpat – var arī atrast iespējas, lai darītu.
Ja galvenais iemesls nedarīšanai ir bailes, tas ir tikai Tavos spēkos to mainīt. Pat nav svarīgi, vai tās ir bailes no līdzcilvēku domām vai bailes pašam no sevis. Tieši bailes sasien cilvēku tā, ka cilvēks vairs nespēj tikt uz priekšu.
Nespēja pateikt ‘nē’, kur pienācis laiks to pateikt. Nespēja pateikt skaļu ‘jā’ tam, ko sen jau vēlas īstenot. Un vienlaikus tur sevi sprostā. Aizbildinoties, ka nevar tāpēc, ka… Jo tad būs …
Te nu prātā nāk tas indiāņu stāsts par labo un slikto vilku, kas mīt katrā cilvēkā.
“Kādu vakaru indiānis sēž pie ugunskura un sarunājas ar savu mazdēlu par dzīvi. Vecaistēvs stāsta mazdēlam, ka katrā cilvēkā mīt divi vilki – labais vilks, kurš atbild par labām domām, ticību, mīlestību, draudzību, par visu labo, un sliktais vilks, kas atbild par nenovīdību, skaudību, meliem un citām sliktām īpašībām. Starp šiem vilkiem visa mūža garumā ir nepārtraukta cīņa. Tad mazdēls jautā: „Vecotēv, bet kurš no vilkiem manī uzvarēs?” Uz to vectēvs atbild: „Uzvarēs stiprākais. Uzvarēs tas, kuru tu vairāk barosi!”…”
Tā tiešām ir tikai un vienīgi Tava brīva izvēle – kam sevī dot spēku. Ko sevī barot. Vai ļauties bailēm, šaubām, neticībai, vai tomēr dzīvot tā, it kā šī diena būtu tavā dzīvē pēdējā – ne no kā nebaidīties, darīt tieši to, ko sirds aicina darīt un savu dzīvi vairs neatlikt uz vēlāk laiku…
Jā, manuprāt, tas ir labs jautājums, ko sev uzdot: “Vai es tā rīkotos, ja šī būtu mana pēdējā dzīves diena?” Un ja atbilde ir noliedzoša, kas ir tas, ko darītu? Vai turpinātu ļaut sevi vadīt bailēm? Vai tomēr izvēlētos rīkoties brīvi? Tieši tā, kā sirds aicina darīt? Nebaidoties no atteikuma, vilšanās sajūtas vai varbūt pat nosodījuma. Nosodījums no līdzcilvēkiem, kad kaut ko sāksi darīt savādāk nekā līdz šim, ir visai reāls. Jo līdzcilvēkos tas atmodinās bailes. Ka kaut kas mainīsies. Ka arī viņiem iespējams būs jāmainās. Bet bija tik ērti un parocīgi. Ka tu biji tieši tāds. Tās ir bailes no neziņas.
Palūkosim nedaudz dziļāk. Tu – baidoties no tā, ko tuvinieki, tavi līdzcilvēki padomās – atsakies no tā, pēc kā ilgojies sirdī. Uzmini nu, vai tas ir tiešām labs lēmums? Pēc gadiem desmit, divdesmit.. Vai nebūs tā, ka sirds pielijusi pilna rūgtuma un gribēsies vainot tieši tos cilvēkus, kuru dēļ savām idejām un sapņiem pamāji ardievas? Vai nebūs tā, ka savā ziņā pat gribēsi sodīt sev tuvos cilvēkus, jo tev viņu dēļ nācās upurēt savus sapņus? Tiešām – viņu dēļ? Vai tomēr savu baiļu dēļ? Un otru vainot vienmēr ir vieglāk nekā pašam uzņemties atbildību par saviem lēmumiem…. Nedod dies, vēl nolemsi, ka tavi bērni ir atbildīgi par to, ka nevarēji šo un to… un ka viņi tev tagad parādā… līdz mūža galam parādā. Par to, cik svēti upurēji savu dzīvi. Vai kāds prasīja upurēt? Neprasīja. Tavi bērni tev neko nav parādā. Tu izvēlējies dot viņiem dzīvību. Vienīgais, par ko tavi bērni var būt tev pateicīgi, ka izvēlējies šo dzīvību dot. Un viss. Nav parādu. Vai saproti? Nav. Patiesībā – nav.
Pirms kāda laika bija man saruna ar manu atvasi. Grūtās gada nogales dēļ smaids manā sejā bija samērā padzisis. “Mamm, vai tas ir manis dēļ?” viņš jautāja. “Vai es kaut ko ne tā esmu izdarījis?” Protams, ka nē! Pati un tikai pati ar savu temperamentu, vēlmi būt visur un vienlaikus pāri sev nodarīju. Bet kas notiktu, ja būtu nolēmusi atbildību deleģēt? Un apstiprinoši atbildētu: “jā, dēls, Tu ESI vainīgs, ka man šobrīd nav labi.” Redzi? BĪSTAMI!! (Ikviens bērns vēlas savus vecākus redzēt laimīgus. Un gluži neapzināti jūtas atbildīgs par to, lai vecāki tādi būtu) Nedari to. Nekad nenodari to savam bērnam. Ieliec sevi sava bērna vietā. Viņam nav jānes pieaugošo atbildība. Vēl paspēs. Vēl viss mūžs priekšā. Būs pašam savi lēmumi. Un sava atbildība. Iedod to drošo pamatu. Ka būsi līdzās, lai tur vai kas. Un ka tavs bērns NAV atbildīgs par tavu labsajūtu. Patiesība par tavu labsajūtu nav atbildīgs neviens cits cilvēks. Tikai tu pats. Tikai un vienīgi tu pats
Neņem ļaunā, nav ne mazākā nolūka tevi sadusmot vai izraisīt citu negatīvu emociju spektru. Bet – ja izraisīju – tad trāpīts. Cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar sevi, ir diezgan neievainojams. Jo ir tā iekšējā brīvības, harmonijas un miera sajūta. Tur neviens no malas klāt netiek.
Pāreja.
Durvis.
Ar četriem īsiem jautājumiem, kuriem vērts palūkot atbildes. Atbildes, kas jau šobrīd ir tavā sirdī. Tik gaida brīdi, kad taps sadzirdētas.
- Vai zini, kur tu atrodies šobrīd?
- Vai zini, kurp vēlies nokļūt?
- Vai zini, kāpēc vēlies turp nokļūt un kāpēc tev ir svarīgi to īstenot?
- Un ko darīsi jau šajā mirklī, lai to paveiktu?
—
Vēlies ko jaunu? Nedari pa vecam. Rīkojies tā, kā vēl nekad neesi rīkojies! Tu zini, kur vari nokļūt, ja darīsi to, ko darīji līdz šim. Ja vēlies citu iznākumu, dari ko nebijušu. Ieraugi durvis. Un droši ver vaļā. Bailes atstāj vecajam gadam. Atļauj sev kļūt brīvam. Un… esi brīvs!
Laimīgu, spēka un sapņiem bagātu Tev 2018.gadu!
