Šajā blogā ik pa laikam parādīsies pa kādai pašsacerētai pasakai. Esmu pasaku fane. Nevaru atturēties no to radīšanas procesa:)
Pasaka par depresiju
Reiz sensenos laikos dzīvoja Depresija. Viņa bija ļoti neglīta un nomācoša. Nemazgātiem matiem, mūžīgi nošņurkusi, apātiska un vienaldzīga pret apkārtējiem cilvēkiem un notikumiem. Ar viņu bija grūti komunicēt. Patiesībā ļaudis no tās apzināti vairījās. Tās klātbūtne izraisīja neizsakāmu smagumu un neizprotamas skumjas un grūtsirdību.
Tā nu Depresija klīda pa pasauli. Visi no viņas bēga. Ja kāds nepaspēja aizbēgt un ieskatījās Depresijai acīs, cilvēks pats kļuva nomākts un depresīvs. Līdz ar to Depresija sēja arvien lielākas un lielākas bailes cilvēku vidū.
Vienā brīdī vairs nebija nevienas ģimenes, kur nebūtu kāds Depresijas skarts cilvēks. Neviens no viņiem nezināja, kā depresiju ārstēt.
Kādā ciemā dzīvoja kāda maza meitenīte. Viņa bija zinātkāra un apķērīga, kaut arī vēl ļoti jauna. Arī viņas māmiņu biju piemeklējusi depresija. Meitenīte nolēma uzmeklēt Depresiju un lūgt pēc padoma, kā rīkoties, lai māmiņa un arī citi cilvēki atkal būtu veseli.
Viņa klīda un nomaldījās. Sastapa aizvien vairāk depresīvus cilvēkus, kuri bija ieslīguši depresijā. Uz meitenītes jautājumiem, kā atrast Depresiju, tie neatbildēja, vien blāvi skatījās vienā punktā.
Meitenīte nepadevās. Pagāja vairākas dienas. Tad vairāki mēneši. Meitene joprojām meklēja Depresiju. Kādā saulainā dienā viņa pamanīja vecu māmuļu, kas sēdēja pavisam salīkusi un izskatījās ļoti nelaimīga. Meitenīte vecmāmuļu uzrunāja: „Mīļo vecmāmiņ, kā varu Tev palīdzēt?”, viņa jautāja. Kad vecmāmuļa pacēla galvu, meitenīte ieraudzīja ļoti neglītu un nomācošu seju. Vecmāmuļa bija pavisam netīra, apātiska un vienās skrandās.
Ne vārda neteikdama, meitenīte vecmāmuļu aizveda uz savām mājām. Meitenītes māmiņa jau bija smagi slima un ne par ko vairs neinteresējās. Meitenīte pati kā nu mācēja – palīdzēja vecmāmuļai izmazgāt matus, nomazgāt seju, ieģērba tīrās drēbes, paēdināja. Neglītā vecmāmuļa lēnām pārtapa pavisam glītā un jaukā vecmāmiņā.
Meitenīte vecmāmuļai jautāja, vai viņa gadījumā nezin, kā uzmeklēt Depresiju. Izstāstīja, ka viņas māmiņa ir ļoti slima. Un daudzi cilvēki visā pasaulē cieš no šīs it kā neārstējamās kaites. Večiņa pasmaidīja, atklājot skatam vēl vienu mutē palikušo zobu, un teica:
„Meitiņ, paldies Tev, ka Tu no manis nebēgi. Paldies, ka par mani parūpējies. Nekad mūžā nebiju piedzīvojusi, ka kāds man pievērstu uzmanību. Visi tikai novērsās riebumā, bet tie kas uzlūkoja – tūlīt pat palika tādi paši kā es. Jā, es esmu tā Depresija, ko Tu tik ilgi meklē. Es varu izdziedināt gan Tavu māmiņu, gan visus pārējos cilvēkus. Pasaki viņiem, lai nebēg no manis. Pasaki, ka es varu viņiem palīdzēt. Pasaki, ka esmu atnākusi, lai palīdzētu viņiem atrast savu īsto dzīves ceļu, lai viņi sekotu savai sirdij, nevis prātam. Tad no depresijas vairs nebūs ne vēsts. Un pats galvenais – pasaki, lai viņi iemīl sevi tādu, kādi ir. Katrs no viņiem ir unikāls un īpašs. Es neesmu bīstama. Esmu labestīga. Manī nav ne vēsts no posta un ļaunuma. Posts un ļaunums ir pašā cilvēkā, es tikai to atspoguļoju. Un visnejaukākais cilvēkā ir tas, kas liedz ticību saviem sapņiem, veicina neticību sev, liek dzīvot svešu dzīvi. Dzīvi pēc pieņēmumiem, stereotipisku dzīvi.”
Vecmāmuļa pasmaidīja un apklusa. Brīdi padomājusi, viņa piebilda: „Zinu, ka daudzi cilvēki netic, ka no depresijas tik viegli var atbrīvoties. Viņiem liekas, ka šī smagā kaite būs uz mūžu. Itin nekas no tā nav taisnība. Tas ir vieglāk par vieglu. Ja viņi veltītu savai depresija kaut mirkli mīļas uzmanības, ar sirsnību un iejūtību to uzrunātu, viņi saprastu, ka ne jau depresija ir tā, kas viņus nomoka. Viņus nomoka viņu pašu vājums. Nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nespēja rīkoties. Ir jāsper pirmais solis. Vienalga kurā virzienā. Jāļauj sev sapņot. Un jātic, ka sapņi piepildīsies. Viss pārējais notiks pats no sevis.”
Meitenīti pateicās Depresijai par padomu un iegāja māmiņas istabā. Tikko māmiņa uzlūkoja savu meitiņu, viņa kļuva vesela. Vecmāmuļa ,meitenītei nezinot, bija dāvājusi tai spēju – izdziedināt visus sasirgušos tikai ar skatienu. Meitenītes mamma saprata, ka grib dzīvot savādāk un uzdrīkstējās mainīt savu dzīvi.
Tā nu meitenīte apmeklēja visus sasirgušos un tos dziedināja. Un tie sāka dzīvot paši savu dzīvi. Nekad vairs nedarīja sev pāri.
