Sensenos laikos dzīvoja kāds Gliemezītis. Dzīvoja viņš kādā gleznainā pļavā meža ielokā. Tā bija pati skaistāka pļava visā apkaimē. Kā Gliemezītis to zināja? Viņš bija dzirdējis stirniņas tā savā starpā runājam.  Stirniņu teiktajam ticēt varēja, jo stirniņas bija tik ātras! Tās noteikti bija visu pasauli apskrējušas! Ne tā kā viņš, Gliemezītis, kas visu līdzšinējo mūžu vienā pļavā nodzīvojis un neko daudz no pasaules netika redzējis.

Gliemezītis aizgrābts vēroja, ka stirniņas aulekšoja. Cik skaistas un graciozas gan tās izskatījās! „Tā nu gan ir liela laime, ka var tik ātri uz priekšu tikt!” Gliemezītis klusībā domāja. Vispār viņš apskauda stirniņas. Reizēm pat dikti saskuma, ka nav piedzimis par stirniņu. Viņš arī ļoti vēlējās tā skriet.

Būdams pats lēnākais šīs pļavas iemītnieks, viņš ik pa laikam tika pavilkts uz zoba. Bija jau bija pļavas iemītnieki, kas nekautrējoties paķēra mazo Gliemežpuiku, ka pirmais viņš esot, bet tik no otra gala. Un pēc tam smējēji jautri ķiķināja savā starpā. Tie brīži Gliemezītim dikti nepatika. Kas nu tie bija par jokiem! Viņš tūlīt līda mājiņā. Un nemaz neklausījās tādās runās. Vai nu viņš pie tā būtu vainojams, ka to nespēj. Tāpat jau sirsniņa sāpēja, ka par stirniņu netika piedzimis.

Tā kā pārējie pļavas iemītnieki varēja tik ātri paskriet, tiem nekad nebija laika ar lēnīgsnējo Gliemezīti parunāt. Pašam Gliemezītim gan laika bija pārpārēm. Laiku īsinādams, viņš bija katru pļavas puķi izpētījis. Un par to jutās varen lepns. Viņš aizvērtām acīm nakts vidū varētu nosaukt, kas kuram ziediņam viducī, kādas lapiņas, cik ziedlapiņas un kādā krāsā un kā ziediņš smaržo. Viņš zināja katru niansīti. Viņš pat varētu tās uzzīmēt, ja kāds jautātu! Neviens gan tā nejautāja.

Tad vēl Gliemezītis stundām ilgi varēja vērot, kā zāle aug. To gan viņš darīja paslepus, jo baidījās kļūt par apsmieklu. Ja nu kāds no pļavas iemītniekiem to pamanītu vai uzzinātu, tad gan domātu, ka Gliemezītis pavisam traks palicis. Kurš tad nu vēro, kā zāle aug. Vai tad cita prātīga darīt nav ko. Viņš tāds noteikti bija vienīgais. Vienīgais lēnākais un vienīgais, kas zāli vēro augam? Nu, nē. To otro pieļaut nedrīkstēja. Tad viņam vispār nebūtu nekādas dzīves šajā pļavā. Bet šī bija pati skaistākā pļava ar visskaistāko zāli pasaulē un Gliemezītis citas pļavas itin nemaz negribēja.

Gāja laiks. Gliemezītis uzmanīgi vēroja, kā aug zāle. Cītīgi pētīja pļavas puķes. Un tad vēl viņš ar lielu interesi vēroja, kā pļavas iemītnieki nadzīgi skraida šurpu turpu. Kurp viņi skrēja, to gan Gliemežpuika nezināja. Gliemezīti reizēm māca šaubas, vai tie maz paši zināja, kurp skriedami.

Citi pļavas iemītnieki izskatījās tādi, kas skrēja vienu un to pašu pļavas gabalu dienu no dienas, nemaz neko apkārt nemanīdami. Tik pagulēja un skrēja atkal. Citi izskatījās svarīgi, tādi, kas zina, kurp skrien un skrēja pāri pļavai lepni paceltu galvu. Citi atkal izskatījās tādi, kas labprāt nekur neskrietu, bet tā kā skrēja visi, tad tie arī skrēja līdzi.

Gliemezītis būtu labprāt noskaidrojis, kā tad īsti ar to skriešanu ir, bet nevienam nebija laika ar viņu aprunāties. Tāpēc Gliemežpuika atbildes uz šo jautājumu saņemt nevarēja. Un kā arī būtu varējis zināt, ja bija lēnākais šīs pļavas iemītnieks.

Kādu dienu Gliemezītis sajuta lielum lielu nemieru pakrūtē. „Tie, kuri skrēja, tie taču  itin nekā neredzēja no tā skaistuma, kas pļavas puķē paslēpies!” viņš pārsteigts apjauta. „Tiem nemaz nebija laika to pamanīt.” Viņš, Gliemezītis, bija katru pļavas puķi izpētījis. Viņš varētu palīdzēt ieraudzīt citiem pļavas iemītniekiem arī tos brīnumskaistos pļavas ziedus, kam tie katru dienu cauri tekalēja. Bet kā to izdarīt, Gliemežpuikam nebija ne jausmas. Viņš bija tik lēns un arī augumā ne īpaši padevies. Kā gan viņš varētu pievērst sev uzmanības un pļavas iemītniekus skrējienā apstādināt? Gliemezītim nenāca neviena prātīga doma galvā.

Un te varbūt arī pasakai būtu pienākušas beigas, ja vien kādu vasaras dienu mazo Gliemezīti reizē ar pļavas ziedu, uz kura tas bija uzrāpojis, lai apkārtni labāk varētu saredzēt, rokās nebūtu paņēmusi kāda maza meitene.

Gliemezītis nekad nebija tik lielas un skaistas acis redzējis. Nevienam pļavas iemītniekam tādas nebija. Pat stirniņām ne. Un, kad meitēns sajūsmā iesaucās: „Mamm, paskaties, ko es atradu! Paskaties, kāds skaists gliemezītis!” Gliemezīša sirsniņa aiz laimes un prieka pukstēja tik strauji kā vēl nekad.

Viņš bija dikti uztraucies, tomēr nolēma meitenei izstāstīt par mūžam steidzīgajiem pļavas iemītniekiem, kas itin nekā no pļavas skaistuma nemanīja. Un prasīt padomu, kā gan viņš, Gliemezītis, varētu pļavas iemītniekiem par šo skaistumu pastāstīt? Un tad pavisam pietvīcis, viņš atzinās arī, ka vērojis, kā zāle aug. Meitene nemaz neapmulsa. Smaidīja vien un klausījās. Gliemezītis jutās patiešām laimīgs. Ne viņu izsmēja, ne viņu uz zoba pavilka. Tā nu gan bija diktam laba sajūta! Gliemezītis pat saņēma drosmi un izstāstīja arī par to, cik ļoti pārdzīvojis, ka nav par stirniņu piedzimis. Ka viņš laikam tik ātri nevarēšot skriet. Laikam jau vispār nekad nevarēšot, viņš smagi nopūtās.

Tovakar kāda nama sienās bija pavisam neparasta saruna. Meitenīte izstāstīja savai māmiņai visu, ko bija no Gliemezīša dzirdējusi. Māmiņa uzmanīgi klausījās un ik pa laikam piekrītoši pamāja ar galvu. Jo īpaši māmiņa aizdomājās, kad meitene atstāstīja, kā Gliemezītis zāli augam vērojis un ka tas dikti pārdzīvo, ka par stirniņu nav piedzimis. Kad meitiņa uzdeva jautājumu par to, kā lai Gliemezītis citiem pļavas iemītniekiem palīdzētu brīnumskaistos ziedus ieraudzīt, māmiņa sāka smaidīt.

Gliemezītim nevajagot raizēties, ka citi pļavas iemītnieki brīnumskaistās puķes nepamana, viņa teica meitiņai. Pats galvenais ir tas, ka Gliemezītis spēj to pamanīt. Un vispār, Gliemežpuika ir varens zellis, ka zāli augam vērojis. Tas nu gan esot labi, to tikai retais spējot izdarīt, māmiņa piebilda. Bet nu slepus gan it nemaz nevajagot to darīt, tas nu neesot nekāds iemesls kaunam. Un labi gan, ka viņš par stirniņu nav piedzimis, jo tad itin nekā no tā skaistuma nemaz pats nebūtu pamanījis. Būtu skrējis vien visiem citiem līdzi.

Otrā rītā meitene atkal devās uz pļavu, lai uzmeklētu Gliemezīti. Un izstāstīja visu, ko vakar māmiņa viņai tika teikusi. Gliemezītis izbrīnas pilns klausījās. Nekad iepriekš viņam tas prātā netika ienācis. Pēkšņi viņš sajūtās tik labi! Drīkst zāli augam vērot neslēpdamies un labi esot, ka viņš par gliemezi piedzimis. Savādāk  itin nekā  no tā, ko tagad redz, i pamanījis nebūtu. Re, kā sanāk!

No tā laika Gliemezītis vairs neraizējās par skrejošajiem un mūžīgi steidzīgajiem pļavas iemītniekiem. Viņš no sirds priecājās par brīnumskaistajām pļavas veltēm. Un stundām ilgi smaidīdams vēroja zāli augam.